Atšķirības starp "Prokls no Konstantinopoles" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Prokls no Konstantinopoles''' jeb '''Prokls Diadohs''' (''Πρόκλος ὁ Διάδοχος, Próklos ho Diádokhos'', 412.-485.) – [[Neoplatonisms|filosofs]], neoplatoniķu Atēnu skolas vadītājs, [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] sistematizētājs un [[Misticisms|mistiķis]]. | '''Prokls no Konstantinopoles''' jeb '''Prokls Diadohs''' (''Πρόκλος ὁ Διάδοχος, Próklos ho Diádokhos'', 412.-485.) – [[Neoplatonisms|filosofs]], neoplatoniķu Atēnu skolas vadītājs, [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] sistematizētājs un [[Misticisms|mistiķis]]. | ||
| − | Dzimis 412. gada 8. februārī<ref>Šo datumu min viņa skolnieks un biogrāfs Marins no Neapoles (''Μαρῖνος ὁ Νεάπολίτης''). </ref> Konstantinopolē, turīga likumziņa no | + | Dzimis 412. gada 8. februārī<ref>Šo datumu min viņa skolnieks un biogrāfs Marins no Neapoles (''Μαρῖνος ὁ Νεάπολίτης''). </ref> Konstantinopolē, turīga likumziņa no Hantosas (''Ξάνθος'') Likijā (''Λυκία'') ģimenē. Gatavojoties turpināt tēva karjeru, puzaudža gados devās studēt retoriku un matemātiku Aleksandrijā, taču tur aizrāvās ar filosofiju ( skat. [[Aleksandrijas skola]]), sākot mācīties pie Olimpiodora jaunākā (''Ὀλύμπιόδωρος ὁ Νεώτερος''). Aptuveni 20 gadu vecumā Prokls devās uz Atēnām, kur mācījās [[Platona Akadēmija|Akadēmijā]], kuru tajā laikā vadīja [[Plutarhs no Atēnām]]. Kļuvis vispāratzīts kā spēcīgākais sava laika domātājs, viņš ap 450. gadu kļuva par skolas vadītāju. Aizrāvies ar vēlīnā pagānisma kultu [[Mistērijas|mistērijām]], interesējies par [[Astroloģija|astroloģiju]] un [[Maģija|maģiju]]. Visai aktīvi iesaistījies neoplatoniķu intelektuālajā pretstāvē [[kristietība]]s uzspiešanai, sarakstījis "Iebildumi pret kristiešiem" (darbs nav saglabājies), līdz bijis spiest bēgt uz [[Mazāzija|Mazāziju]], kur pavadījis aptuveni gadu. Miris 485. gada 17. aprīlī Atēnās. |
Izstrādāja dialektisko triaditātes koncepciju. Balstīdamies uz [[Platons|Platona]] domu, ka dievišķais atklājas daudzajā un daudzais tiecas pēc vienības, Prokls visa pastāvošā attīstībā atzina 3 pakāpes: atrašanos noteiktā stāvoklī, tiekšanos uz priekšu (attīstību) un tiekšanos atpakaļ (stabilitāti). Attīstība, pēc viņa domām, noris nevis dalīšanās vai pārveidošanās ceļā, bet gan spēku pārpilnības dēļ, vienam radot otru un pašam nemainoties. Galvenie darbi ir: "Teoloģiskais pirmpamats" (''Στοιχείωσις θεολογική''), "Par Platona teoloģiju" (''Περὶ τῆς κατὰ Πλάτωνα θεολογίας''). | Izstrādāja dialektisko triaditātes koncepciju. Balstīdamies uz [[Platons|Platona]] domu, ka dievišķais atklājas daudzajā un daudzais tiecas pēc vienības, Prokls visa pastāvošā attīstībā atzina 3 pakāpes: atrašanos noteiktā stāvoklī, tiekšanos uz priekšu (attīstību) un tiekšanos atpakaļ (stabilitāti). Attīstība, pēc viņa domām, noris nevis dalīšanās vai pārveidošanās ceļā, bet gan spēku pārpilnības dēļ, vienam radot otru un pašam nemainoties. Galvenie darbi ir: "Teoloģiskais pirmpamats" (''Στοιχείωσις θεολογική''), "Par Platona teoloģiju" (''Περὶ τῆς κατὰ Πλάτωνα θεολογίας''). | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 29. oktobris, plkst. 12.16
Prokls no Konstantinopoles jeb Prokls Diadohs (Πρόκλος ὁ Διάδοχος, Próklos ho Diádokhos, 412.-485.) – filosofs, neoplatoniķu Atēnu skolas vadītājs, antīkās filosofijas sistematizētājs un mistiķis.
Dzimis 412. gada 8. februārī[1] Konstantinopolē, turīga likumziņa no Hantosas (Ξάνθος) Likijā (Λυκία) ģimenē. Gatavojoties turpināt tēva karjeru, puzaudža gados devās studēt retoriku un matemātiku Aleksandrijā, taču tur aizrāvās ar filosofiju ( skat. Aleksandrijas skola), sākot mācīties pie Olimpiodora jaunākā (Ὀλύμπιόδωρος ὁ Νεώτερος). Aptuveni 20 gadu vecumā Prokls devās uz Atēnām, kur mācījās Akadēmijā, kuru tajā laikā vadīja Plutarhs no Atēnām. Kļuvis vispāratzīts kā spēcīgākais sava laika domātājs, viņš ap 450. gadu kļuva par skolas vadītāju. Aizrāvies ar vēlīnā pagānisma kultu mistērijām, interesējies par astroloģiju un maģiju. Visai aktīvi iesaistījies neoplatoniķu intelektuālajā pretstāvē kristietības uzspiešanai, sarakstījis "Iebildumi pret kristiešiem" (darbs nav saglabājies), līdz bijis spiest bēgt uz Mazāziju, kur pavadījis aptuveni gadu. Miris 485. gada 17. aprīlī Atēnās.
Izstrādāja dialektisko triaditātes koncepciju. Balstīdamies uz Platona domu, ka dievišķais atklājas daudzajā un daudzais tiecas pēc vienības, Prokls visa pastāvošā attīstībā atzina 3 pakāpes: atrašanos noteiktā stāvoklī, tiekšanos uz priekšu (attīstību) un tiekšanos atpakaļ (stabilitāti). Attīstība, pēc viņa domām, noris nevis dalīšanās vai pārveidošanās ceļā, bet gan spēku pārpilnības dēļ, vienam radot otru un pašam nemainoties. Galvenie darbi ir: "Teoloģiskais pirmpamats" (Στοιχείωσις θεολογική), "Par Platona teoloģiju" (Περὶ τῆς κατὰ Πλάτωνα θεολογίας).
Atsauces un piezīmes
- ↑ Šo datumu min viņa skolnieks un biogrāfs Marins no Neapoles (Μαρῖνος ὁ Νεάπολίτης).
Literatūra par šo tēmu
- Prokls. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 334. lpp.
- Rosan L.J. The philosophy of Proclus. The final phase of ancient thought. - New York, 1949
- Gersh S.E. Kinesis akinetos. A study of spiritual motion in the philosophy of Proclus. - Brill: Leiden, 1973
- Lowry J.M.P. The logical principles of Proclus’ Stoicheiosis theologikeas systematic ground of the cosmos. - Amsterdam, 1980
- Beierwaltes W. Proklos. Grundzuge seiner Metaphysik. - Klostermann: Frankfurt am Main, 1979
- Петров А.В. К истории религиозно-философской мысли поздней античности (учение Прокла о магических именах). // Вестник СПбГУ, сер. 2, 1995, вып. 4, с. 15-21
Resursi internetā par šo tēmu
- Proclus Diadochus. // MacTutor History of Mathematics archive
- Proclus's Life and Teachings.
- Bibliography: Proclus (covering the years 1990–2008)
- Marinus of Samaria. Proclus or Concerning Happiness.
- Proclus on the Theology of Plato.
- Proclus:Commentary on the Timaeus of Plato.
- Proclus. Ten Doubts concerning Providence and the Nature of Evil.
- Thomas Taylor. Fragments that Remain of the Lost Writings of Proclus.
