Atšķirības starp "Ordālija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Ordālija''' (lat. ''ordalia'') - t.s. ''Dieva tiesa'' [[Viduslaiki|viduslaiku]] Eiropā, īpaša rituāla, sakrāla procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude ar uguni, ūdeni u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. | '''Ordālija''' (lat. ''ordalia'') - t.s. ''Dieva tiesa'' [[Viduslaiki|viduslaiku]] Eiropā, īpaša rituāla, sakrāla procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude ar uguni, ūdeni u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā. | ||
| + | |||
| + | Kaut arī no mūsdienu racionālā pasaules uzskata pozīcijas iracionālie pierādījumi tiek uztverti kā nejēdzīgi (piemēram, spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim), barbaru laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, situācija bija atšķirīga. Tā laika cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Mūsdienās ir grūti atbildēt uz jautājumu, cik efektīvi bija šie primitīvie melu detektori noziedznieku atmaskošanā (ASV profesors H.Dž. Bermans apgalvo, ka tie esot darbojušies visai labi, taču tad pilnībā nav skaidrs, kādēļ vispirms baznīca XIII gs., bet vēlāk laicīgā vara no ordālijām atteicās), tomēr var secināt, ka vainas pierādīšanai ar ordāliju palīdzību ir atrodams racionāls skaidrojums. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. decembris, plkst. 09.17
Ordālija (lat. ordalia) - t.s. Dieva tiesa viduslaiku Eiropā, īpaša rituāla, sakrāla procedūra (aizdomās turamā liecības patiesuma pārbaude ar uguni, ūdeni u.tml.), kuru tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no augstākiem spēkiem (dievībām, Dieva), kam bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā.
Kaut arī no mūsdienu racionālā pasaules uzskata pozīcijas iracionālie pierādījumi tiek uztverti kā nejēdzīgi (piemēram, spriest par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim), barbaru laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, situācija bija atšķirīga. Tā laika cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Mūsdienās ir grūti atbildēt uz jautājumu, cik efektīvi bija šie primitīvie melu detektori noziedznieku atmaskošanā (ASV profesors H.Dž. Bermans apgalvo, ka tie esot darbojušies visai labi, taču tad pilnībā nav skaidrs, kādēļ vispirms baznīca XIII gs., bet vēlāk laicīgā vara no ordālijām atteicās), tomēr var secināt, ka vainas pierādīšanai ar ordāliju palīdzību ir atrodams racionāls skaidrojums.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp.
