Atšķirības starp "Sufiji" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 15. marts, plkst. 15.17

Sufiji (no ar. صُوفِيّ - sufis - ’’rupja vilna’’ [apģērbam]) - islamā askētu kustība, sufisma praktizētāji, kuru mērķis ir maksimālā tuvība Dievam, kas tiek sasniegta ar pašattīrīšanos un mīlestību. Par augstāko dzīves mērķi uzskata ekstātisku saplūšanu ar Dievu, atsakopties no pieķeršanās materiālajai pasaulei, kas traucē piepildīt šo dzīves jēgu. Jāpiespiež sevi attīrīt no tādām cilvēka dabai piemītošajām nelāgajām iezīmēm kā skaudība, naids, dusmas, lepnums, lielīgums, mantkārība, neiecietība pret nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, viltība, augstprātība un skopums. Īstam sufijam jābūt iecietīgam, pacietīgam, piedodošam, mīlošam, atturīgam, godbijīgam, pašaizliedzīgam un paļāvīgam uz Dievu. Sufija garīgās attīstības ceļu iedala 4 stadijās:

• šaria (شريعة‎‎) - konsekventa šariata normu ievērošana sadzīvē
• suluk, tarikat (طريقة‎‎) - mācību periods, kad sekotājs kā "murids" (skolnieks) apgūst mācību šeiha uzraudzībā un vadībā
• marifat (معرفة‎‎) - Dieva iepazīšana ne ar prātu, bet sirdi
• hakikat (حقيقة‎‎) - patiesības sasniegšana

Dažos sufiju virzienos izstrādāja garīgas disciplīnas metodes mistisko pārdzīvojumu uzturēšanai. Šo ordeņu locekļi, dēvēti par dervišiem, izmanto maģiskās darbības un debesu ķermeņu kustības, simbolisku interpretāciju dejā.

Ievērojamākie sufiji: Suhravardi (XII gs.), Al-Gazali (1059.-1111.), Sufi Alajars († 1720.) u.c.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 399. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.