Atšķirības starp "Šarons Pjērs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pjērs Šarons''' (''Pierre Charron'', 1541.-1603.) - jurists, [[Romas Katoļu Baznīca|katoļu]] garīdznieks, filosofs, viens no sava laika redzamākajiem [[Skepticisms|skepticisma]] pārstāvjiem. | '''Pjērs Šarons''' (''Pierre Charron'', 1541.-1603.) - jurists, [[Romas Katoļu Baznīca|katoļu]] garīdznieks, filosofs, viens no sava laika redzamākajiem [[Skepticisms|skepticisma]] pārstāvjiem. | ||
| − | Dzimis 1541. gadā Parīzē, grāmatu tirgotāja ģimenē (24 brāļi un māsas). Pēc studijām Orelānas universitātē un zinātniskā grāda iegūšanas, iztiku pelnīja kā [[advokāts]]. 6 gadus pavadījis advokāta praksē, pievērsās reliģijai. Pēc teoloģijas studijām uzsāka kalpot, tika iesvētīts par garīdznieku. 1594. gadā ar pseidonīmu "Benedikts Vailāns, svētās ticības advokāts" publicēja savu pirmo darbu "Les Trois Vérités", kurā centās pierādīt [[Protestantisms|protestantisma]] maldus un apoloģizēt tradicionālo Baznīcu. Grāmata guva plašu popularitāti laikabiedru vidū, un to izdeva pārstrādātu un papildinātu. 1601. gadā Bordo viņš publicēja darbu "De la Sagesse", kurā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. No skepticisma pozīcijām aktīvi | + | Dzimis 1541. gadā Parīzē, grāmatu tirgotāja ģimenē (24 brāļi un māsas). Pēc studijām Orelānas universitātē un zinātniskā grāda iegūšanas, iztiku pelnīja kā [[advokāts]]. 6 gadus pavadījis advokāta praksē, pievērsās reliģijai. Pēc teoloģijas studijām uzsāka kalpot, tika iesvētīts par garīdznieku. 1594. gadā ar pseidonīmu "Benedikts Vailāns, svētās ticības advokāts" publicēja savu pirmo darbu "Les Trois Vérités", kurā centās pierādīt [[Protestantisms|protestantisma]] maldus un apoloģizēt tradicionālo Baznīcu. Grāmata guva plašu popularitāti laikabiedru vidū, un to izdeva pārstrādātu un papildinātu. 1601. gadā Bordo viņš publicēja darbu "De la Sagesse", kurā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. No skepticisma pozīcijām aktīvi aizstāvēja katolicismu kā vienu no tautas morāles balstiem, aktīvi apkaroja [[herēze]]s. Darbs izraisīja plašu polemiku un daudzu klerikāļu uzbrukumus. Šarons pats mira no sirdstriekas 1603. gadā, Parīzē sabrūkot uz ielas. |
Savā pasaules skatījumā tuvs [[Monteņs Mišels de|Montēņa]] mācībai. Savus uzskatus izklāstījis darbā "Par gudrību" (1601.). Uzskatīja, ka nav iespējams garantēt kādas reliģijas formas absolūto patiesumu, jo reliģija nepiemīt cilvēkam no dzimšanas, bet veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Primārā cilvēkā esot tikumība, tāpēc reliģija izriet no tās. Jādzīvo saskaņā ar sākotnējiem tikumības likumiem un jāturas pie tās reliģijas, kas kopīga ar pārējiem. | Savā pasaules skatījumā tuvs [[Monteņs Mišels de|Montēņa]] mācībai. Savus uzskatus izklāstījis darbā "Par gudrību" (1601.). Uzskatīja, ka nav iespējams garantēt kādas reliģijas formas absolūto patiesumu, jo reliģija nepiemīt cilvēkam no dzimšanas, bet veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Primārā cilvēkā esot tikumība, tāpēc reliģija izriet no tās. Jādzīvo saskaņā ar sākotnējiem tikumības likumiem un jāturas pie tās reliģijas, kas kopīga ar pārējiem. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 6. aprīlis, plkst. 12.25
Pjērs Šarons (Pierre Charron, 1541.-1603.) - jurists, katoļu garīdznieks, filosofs, viens no sava laika redzamākajiem skepticisma pārstāvjiem.
Dzimis 1541. gadā Parīzē, grāmatu tirgotāja ģimenē (24 brāļi un māsas). Pēc studijām Orelānas universitātē un zinātniskā grāda iegūšanas, iztiku pelnīja kā advokāts. 6 gadus pavadījis advokāta praksē, pievērsās reliģijai. Pēc teoloģijas studijām uzsāka kalpot, tika iesvētīts par garīdznieku. 1594. gadā ar pseidonīmu "Benedikts Vailāns, svētās ticības advokāts" publicēja savu pirmo darbu "Les Trois Vérités", kurā centās pierādīt protestantisma maldus un apoloģizēt tradicionālo Baznīcu. Grāmata guva plašu popularitāti laikabiedru vidū, un to izdeva pārstrādātu un papildinātu. 1601. gadā Bordo viņš publicēja darbu "De la Sagesse", kurā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. No skepticisma pozīcijām aktīvi aizstāvēja katolicismu kā vienu no tautas morāles balstiem, aktīvi apkaroja herēzes. Darbs izraisīja plašu polemiku un daudzu klerikāļu uzbrukumus. Šarons pats mira no sirdstriekas 1603. gadā, Parīzē sabrūkot uz ielas.
Savā pasaules skatījumā tuvs Montēņa mācībai. Savus uzskatus izklāstījis darbā "Par gudrību" (1601.). Uzskatīja, ka nav iespējams garantēt kādas reliģijas formas absolūto patiesumu, jo reliģija nepiemīt cilvēkam no dzimšanas, bet veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Primārā cilvēkā esot tikumība, tāpēc reliģija izriet no tās. Jādzīvo saskaņā ar sākotnējiem tikumības likumiem un jāturas pie tās reliģijas, kas kopīga ar pārējiem.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 401. lpp.
