Atšķirības starp "Tirgo Ans Robērs Žaks" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 25. maijs, plkst. 10.12

Ans Robērs Žaks Tirgo, Olnas barons (Anne Robert Jacques Turgot, baron de l’Aulne, 1727.-1781.) - domātājs, Francijas karalistes finanšu ministrs.

Dzimis 1727. gada 10. maijā Parīzē, kur tēvs ieņēma tirhotāju prevo amatu (pati Tirgo dzimta nāk no Nirmandijas bruņniecības). Kā trešajam dēla, viņam bija paredzēta garīdznieka karjera. Pamatizglītību guvis Sensulpī (l'église Saint-Sulpice) katedrāles skolā, pēc tās absolvēšanas studēja teoloģiju un filosofiju Parīzes universitātē. Pēc universitātes absolvēšanas iestājās civildienestā Parīzes parlamentā, brīvā laikā nododoties vēstures un dabaszinātņu studijām pašmācības ceļā. Kļuva par Žofrēnas k-dzes (Marie Thérèse Rodet Geoffrin) salōna apmeklētāju, kur iepazinās ar Monteskjē, Holbahu, Helvēciju, d'Alambēru, Smitu. Liela nozīme viņa uzskatu veidošanās procesā bija iepazīšanās 1755. gadā ar t.s. fiziokrātu skolas vadošo domātāju Kenē (François Quesnay). Aktīvi publicējas - šajos gados viens pēc otra nāk viņa darbi pret Bērkliju (Lettres contre le système de Berkeley), par valodniecību (Remarques critiques), pģeopolitiku (Géographie politique) un vispārējo vēsturi (Discours sur l’histoire universelle), par reliģiju (Lettres sur la tolérance, Le conciliateur ou lettres d’un ecclésiastique à un magistrat sur la tolérance civile) u.c., gūstot plašu atpazīstamību izglītotajās aprindās. 1761. gadā viņu iecēla par Limožas (Limoges) intendantu, kur viņš pildīja šo civildienesta amatu līdz 1774. gadam, paralēli sarakstot virkni darbu par politekonomiku (piem. Réflexions sur la formation et la distribution des richesses u.c.). Īsā laikā viņam izdevās uzticēto apgabalu reformēt , un šī stagnējošā agrārā province piedzīvoja strauju saimniecisko uzplaukumu. 1774. gadā tronī kāpušais jaunais karalis Luijs XVI atsauca Tirgo uz Parīzi, vispirms viņu ieceļot par jūrlietu, bet pēc tam par finanšu ministru (finanšu ģenerālkontrolieri). Uzņemoties amata pienākumus jau ar skaidru programmu, kas jādara valsts ekonomikas atveseļošanai, Tirgo uzsāka virkni ekonomisko reformu, kurām teorētiski vajadzēja kādu 10 gadu laikā izvest valsti no saimnieciskā panīkuma: amatu un tirdzniecības monopolu reforma, starpprovinču muitas barjeru atcelšana, brīva labības tirdzniecība, dzimtcilvēku brīvlaišana, pašvaldību iestāžu atjaunošana, ceļu un tiltu nodevu samazināšana, atcēla cunftu sistēmu un atbrīvoja zemniekus no valsts klaušām. Taču viņa ideja, ka arī pirmajai un otrajai kārtai jāmaksā nodokļus, sabiedrībā izraisīja sašutuma vētru, it sevišķi karalienei tuvajās aprindās un Parīzes parlamentā. 1776. gada maijā Tirgo bija spiests atkāpties. Tirgo pameta civildienestu un atlikušos gadus pavadīja intelektuālās nodarbēs, tiekoties un sarakstoties ar citiem sava laika domātājiem. Miris 1781. gada 18. martā.

Savos uzskatos sekoja Holbaha, Didro un Helvēcija idejām. Darbos par filosofiju un vēsturi pauda domu, ka sabiedrības attīstība cieši saistīta ar saimnieciskās dzīves formu attīstību. Izvirzīja domas par gaidāmo pāreju no dalījuma kārtās uz stratifikāciju šķirās, par darba algu u.c. Iestājās par brīvu tirdzniecību, vienotu nodokļu politiku, lai panāktu ja ne tiesisku, tad ekonomisku kārtu vienlīdzību. Kā ekonomists pieslējās fiziokrātu skolai, kuri, atšķirībā no merkantīlistiem, uzskatīja, ka "tīrais produkts", t.i. virsvērtība rodas nevis ar apgrozījumu, bet ražošanā.

Zināmākais darbs ir "Pārdomas par bagātību rašanos un pārdali" (1776.).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 418. lpp.
• Tauriņš Gunārs. Vēstures filozofija. - Latvijas Republikas Nacionālā aizsardzības akadēmija: Rīga, 1996. - 624 lpp. ISBN 9984-91480-1

Resursi internetā par šo tēmu