Atšķirības starp "Senā Ķīna" versijām

'''Ķīnas impērija''' jeb '''Vidusvalsts''' (piņj. ''Zhongguo''<ref>''Zhōng'' - 中 = "vidus", "pasaules vidus, pasaules centrs", bet ''guó'' - 国, vai 國 = "valsts")</ref>, izrunā kā "Džunguo": ķīn. 中國, vienk. ķīn. 中国, mandž. ''Chung'kuo'', an. ''Middle Kingdom'', kr. ''Срединная империя'') - nosacīts apzīmējums lielvalstīm un impērijām, kuras ar pārtraukumiem pastāvējušas Austrumāzijā, mūsdienu Ķīnas<ref>Pats jēdziens "Ķīna" Eiropā ienācis, transformējoties no [[Nomadi|nomadu]] [[Kidaņi|kidaņu]] tautas etnonīma, kura bija Ziemeļķīnā izveidojusi Liao impēriju laikā, kad sākās pirmie eiropiešu kontakti ar šo civilizāciju. Sākotnēji tas bija ''Catai'' (angl. ''Cathay''), kā Ķīnas Juaņu impēriju savos pierakstos dēvēja ceļotājs [[Marko Polo]]. Dienvidķīnas Sunu impēriju, kuru Juaņu imperators Hubilai-hans vēl nebija iekarojis, Marko dēvē par ''Manji'' (no ķīn. 蠻子 - "dienvidu barbari"), kā tas bija pieņemts [[Pekina]]s galmā. Ķīnas nosaukums ģeogrāfiskajos reģionos virzībā no austrumiem uz rietumiem mainās šādi: senmong. ''Kitad'', mong. ''Хятад'', uig. خىتاي, (''Xitay''), kaz.  قىتاي (''Қытай, Qıtay''), tat. ''Qıtay'', kr. ''Китай'', vidusl.lat. ''Cataya, Kitai'', it. ''Cina'', port. ''Cataio'', angl. ''Caina, China''.</ref> teritorijā, laikā no XX gs. p.m.ē. līdz XX gs. Huanhe un Jandzi upju baseinos, pateicoties labvēlīgajiem apstākļiem, jau ļoti agri notika pāreja no medībām un vākšanas uz zemkopību - t.s. "neolīta revolūcija". Savukārt zemkopība, apūdeņošanas sistēmu ierīkošana, prasīja jau daudz augstāku seno cilvēko sociālās organizētības pakāpi, kas neizbēgami noveda pie pirmo protovalstu un valstu izveidošanās. Par senķīniešu civilizācijas teritorijas kodolu var uzskatīt Huanhe vidusteci ar tās centru mūsdienu Henaņas provincē. Senķīniešu etnosa apdzīvotās teritorijas sauca par ''zhongyuan'' (中原) jeb Viduslīdzenumu. Tajās ietilpa tādas mūsdienu provinces kā Henaņa, Šaņduna, Hebejas dienvidaļa, Šaņsji, Dzjansji ziemeļdaļa, Aņhuja, Šaaņsji. Bet zemes, kas neietilpa ''zhongyuan'' teritorijā, bija stepes, kas ziemeļos pārgāja tuksnešos un rietumos kalnos. Šīm zemēm bija ne tikai cita ainava, tās bija arī citas kultūras pasaule. Un, jo tālāk tās atradās no ķīniešu (''haņ'') pasaules centra, jo barbariskākas tās šķita ķīniešu acīs (Viduslīdzenuma iedzīvotāji objektīvi atradās augstākā civilizācijas attīstības stadijā nekā stepju un džungļu perifērijas iemītnieki). Par "impēriju" pieņemts runāt, sākot ar pirmo [[Imperators|imperatoru]] Huandi (黃帝 - Huáng Dì, 2699.-2588 g. p.m.ē.), kaut arī pirms viņa it kā valdījuši jau 4 [[Monarhs|monarhi]] ar šādu varu, taču tas ir mītisks, nevis arheoloģisks datējums. Pēc tā pieņemts hronoloģiskā secībā klasificēt 15 dažādas impērijas<ref>Ķīnas historiogrāfijas ietekmē, kur politisku un nacionālpatriotisku motīvu dēļ pastāv uz vienotas impērijas pastāvēšanu cauri gadu tūkstošiem, mainoties tikai monarhu dinastijām, vēstures literatūrā bieži jēdziena "impērija" vietā lieto "dinastija" - piemēram, nevis "Dzjin impērija", bet "Dzjin dinastija" - kaut ja runa būtu par citu pasaules reģionu, to uztvertu kā jaunu valsti, nevis kā dinastiju maiņu (piemēram, par Persiju rakstām, ka to iekaroja Maķedonija, nevis Ahamenīdu dinastiju nomainīja Maķedoniešu dinastija, savukārt ja Aleksandrs būtu iekarojis Ķīnu un galvaspilsētu pārcēlis uz turieni, mēs tagad rakstītu par barbaru maķedoniešu dinastiju Pekinas tronī).</ref> (gan pašu [[Haņi|haņu]], gan citu tautu vai pat iebrucēju izveidotas), kā arī vairākus starpimpēriju periodus, kad vienlaikus šajā teritorijā pastāvēja vairākas vai pat vairāki desmiti valstu, kuras konkurēja savā starpā par hegemoniju. Pēdējais imperators Ķīnā bija Cjinu impērijas valdnieks Pu Ji (溥儀 - Pǔ Yí, 1908.-1924. g.).