Atšķirības starp "De Germania" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''De Germania''' ("Ģermānija"), jeb '''De Origine et situ Germanorum''' ("Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām") - ap 98. gadu tapis [[Tacits Gajs Kornēlijs|Tacita]] (~55.-120.) [[Ģermāņi|ģermāņu]] cilšu un zemju uz ziemeļiem no Reinas apraksts. | '''De Germania''' ("Ģermānija"), jeb '''De Origine et situ Germanorum''' ("Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām") - ap 98. gadu tapis [[Tacits Gajs Kornēlijs|Tacita]] (~55.-120.) [[Ģermāņi|ģermāņu]] cilšu un zemju uz ziemeļiem no Reinas apraksts. | ||
| − | Tā kā darbs veltīts ģermāņiem, īpaši plaša literatūra par to tapusi vācu valodā. Izdots daudzos komentētos un nekomentētos izdevumos, izdotas pat īpašas Tacita valodai veltītas vārdnīcas. 1938. gadā darbs izdots arī latviešu valodā (tulk. J.Endzelīns, 2011. gadā izdots atkārtots izdevums ar Jāņa Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara, | + | Tā kā darbs veltīts ģermāņiem, īpaši plaša literatūra par to tapusi vācu valodā. Izdots daudzos komentētos un nekomentētos izdevumos, izdotas pat īpašas Tacita valodai veltītas vārdnīcas. 1938. gadā darbs izdots arī latviešu valodā (tulk. J.Endzelīns, 2011. gadā izdots atkārtots izdevums ar Jāņa Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara, Dr. hist. Harija Tumana un folkloristes Janīnas Kursītes-Pakules ievadapcerēm). Latviešu historiogrāfijai interesanti ir tas, ka darba 45. nodaļā ir ziņas par aistiem (''aestii'') - ciltīm, kas dzīvojot ziemeļaustrumos no ģermāņiem, kopjot labību labāk nekā ģermāņi, esot tie, kas vācot dzintaru jūras piekrastē, - kurus historiogrāfijā pieņemts uzskatīt par rietum[[balti]]em piederīgu cilti. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 5. decembris, plkst. 12.54
De Germania ("Ģermānija"), jeb De Origine et situ Germanorum ("Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām") - ap 98. gadu tapis Tacita (~55.-120.) ģermāņu cilšu un zemju uz ziemeļiem no Reinas apraksts.
Tā kā darbs veltīts ģermāņiem, īpaši plaša literatūra par to tapusi vācu valodā. Izdots daudzos komentētos un nekomentētos izdevumos, izdotas pat īpašas Tacita valodai veltītas vārdnīcas. 1938. gadā darbs izdots arī latviešu valodā (tulk. J.Endzelīns, 2011. gadā izdots atkārtots izdevums ar Jāņa Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara, Dr. hist. Harija Tumana un folkloristes Janīnas Kursītes-Pakules ievadapcerēm). Latviešu historiogrāfijai interesanti ir tas, ka darba 45. nodaļā ir ziņas par aistiem (aestii) - ciltīm, kas dzīvojot ziemeļaustrumos no ģermāņiem, kopjot labību labāk nekā ģermāņi, esot tie, kas vācot dzintaru jūras piekrastē, - kurus historiogrāfijā pieņemts uzskatīt par rietumbaltiem piederīgu cilti.
Literatūra par šo tēmu
- Tacits G. K. Ģermānija. Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. - Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība: Rīga, 2011.
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 6. lpp.
- Dunsdorfs E. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. - Austrālijas Latvietis: Melburna, 1955., 13.-14.lpp.
