Atšķirības starp "Servitūts" versijām

Pašreizējā versija, 2012. gada 1. februāris, plkst. 06.49

Servitūts (lat. servitus, servitutis) - tiesības lietot svešu īpašumu (piem., zemi, lai tiktu klāt ūdens avotam). Noformulēts romiešu tiesībās, kur nošķīra divus tā veidus:

• reālservitūts (servitutes realis), kad lietošanas tiesības ir katrreizējam nekustamā īpašuma īpašniekam, neraugoties uz mantas atsavināšanas gadījumiem;
• personālservitūts (servitutes personarum), kad lietošanas tiesības ir konkrētai personai.

Servitūti bija izplatīti arī viduslaikos, galvenokārt kā tiesības medīt, zvejot un veikt citas tamlīdzīgas darbības svešā valdījumā vai īpašumā.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 225. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu