Atšķirības starp "Kooperatīvs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Kooperatīvs''' (an. ''co-operative'', fr. ''coopérative'', vc. ''Genossenschaft'', kr. ''кооператив'') - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas. | '''Kooperatīvs''' (an. ''co-operative'', fr. ''coopérative'', vc. ''Genossenschaft'', kr. ''кооператив'') - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas. | ||
| + | |||
| + | Rietumeiropa kooperācijas kā pašpalīdzības ideju aizsācēji bija Šveices sociālpedagogi Johans Henriks Pestalocijs (1746.-1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.-1844.) un Heinrihs Šokke | ||
| + | (1771.-1844.), kā arī Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Latvijas teritorijā pirmie kooperācijas popularizētāji bija Jakobs Florentins Lundbergs (1782.-1858.) un Garlībs Merķelis (1769.-1850.), kuri latviešu valoda partulkoja, adapteja un jau 1830. gada izdeva H. Šokkes gramatu “Ciems, kur zeltu taisa” (Šveicē pirmpublicējums iznāca 1817. gadā), kā arī idejas popularizēšana laikrakstā “Latviešu Avīzes”, piemēram, mācitāja Johana Teodora Berenta raksts “Ziņas no kādas pagasta lādes Kurzemē”, kas publicēts “Latviešu Avizēs” 1832. gadā. Kooperatīvi strauji attīstījās XIX gs. un XX gs. pirmajā pusē. Pirmais likums par kooperatīviem izdots Lielbritānijā 1852. gadā. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 26. februāris, plkst. 08.10
Kooperatīvs (an. co-operative, fr. coopérative, vc. Genossenschaft, kr. кооператив) - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas.
Rietumeiropa kooperācijas kā pašpalīdzības ideju aizsācēji bija Šveices sociālpedagogi Johans Henriks Pestalocijs (1746.-1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.-1844.) un Heinrihs Šokke (1771.-1844.), kā arī Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Latvijas teritorijā pirmie kooperācijas popularizētāji bija Jakobs Florentins Lundbergs (1782.-1858.) un Garlībs Merķelis (1769.-1850.), kuri latviešu valoda partulkoja, adapteja un jau 1830. gada izdeva H. Šokkes gramatu “Ciems, kur zeltu taisa” (Šveicē pirmpublicējums iznāca 1817. gadā), kā arī idejas popularizēšana laikrakstā “Latviešu Avīzes”, piemēram, mācitāja Johana Teodora Berenta raksts “Ziņas no kādas pagasta lādes Kurzemē”, kas publicēts “Latviešu Avizēs” 1832. gadā. Kooperatīvi strauji attīstījās XIX gs. un XX gs. pirmajā pusē. Pirmais likums par kooperatīviem izdots Lielbritānijā 1852. gadā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 234.-235. lpp.
