Atšķirības starp "Asinsatriebība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Asinsatriebība''' (an. ''blood feud'', vc. ''Blutrache'', kr. ''кровная месть''), '''vaidu tiesības''' - paražu tiesībās dzimtas locekļu tiesības un pienākums atriebt sava asinsradinieka nonāvēšanu, sakropļošanu vai smagu apvainošanu, atdarot to pašu vainīgajam vai tā asinsradiniekam. Izveidojoties [[vadonības sabiedrība]]i, sāka izplatīties iespēja vainīgā dzimtai (par viena locekļa pārkāpumu atbildēja visa dzimta) atpirkties, samaksājot upura radiniekiem [[Vira|viru]]. Nostiprinoties centralizētas valsts | + | '''Asinsatriebība''' (an. ''blood feud'', vc. ''Blutrache'', kr. ''кровная месть''), '''vaidu tiesības''' - paražu tiesībās dzimtas locekļu tiesības un pienākums atriebt sava asinsradinieka nonāvēšanu, sakropļošanu vai smagu apvainošanu, atdarot to pašu vainīgajam vai tā asinsradiniekam. Izveidojoties [[vadonības sabiedrība]]i, sāka izplatīties iespēja vainīgā dzimtai (par viena locekļa pārkāpumu atbildēja visa dzimta) atpirkties, samaksājot upura radiniekiem [[Vira|viru]]. Nostiprinoties centralizētas valsts institūcijām un vienotai likumdošanai, asinsatriebību pakāpeniski ierobežoja, līdz aizliedza pavisam. |
[[Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības|Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībās]] slepkavību definēja kā privātu noziegumu, ļaujot upura radiniekiem sodīt slepkavu, to nogalinot, pieprasīt no tā viru vai izlīgt. [[Livonija|Livonijā]] asinsatriebība pastāvēja līdz XVI gs. | [[Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības|Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībās]] slepkavību definēja kā privātu noziegumu, ļaujot upura radiniekiem sodīt slepkavu, to nogalinot, pieprasīt no tā viru vai izlīgt. [[Livonija|Livonijā]] asinsatriebība pastāvēja līdz XVI gs. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 18. maijs, plkst. 19.52
Asinsatriebība (an. blood feud, vc. Blutrache, kr. кровная месть), vaidu tiesības - paražu tiesībās dzimtas locekļu tiesības un pienākums atriebt sava asinsradinieka nonāvēšanu, sakropļošanu vai smagu apvainošanu, atdarot to pašu vainīgajam vai tā asinsradiniekam. Izveidojoties vadonības sabiedrībai, sāka izplatīties iespēja vainīgā dzimtai (par viena locekļa pārkāpumu atbildēja visa dzimta) atpirkties, samaksājot upura radiniekiem viru. Nostiprinoties centralizētas valsts institūcijām un vienotai likumdošanai, asinsatriebību pakāpeniski ierobežoja, līdz aizliedza pavisam.
Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībās slepkavību definēja kā privātu noziegumu, ļaujot upura radiniekiem sodīt slepkavu, to nogalinot, pieprasīt no tā viru vai izlīgt. Livonijā asinsatriebība pastāvēja līdz XVI gs.
Literatūra un avoti par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 254. lpp.
