Atšķirības starp "Bruņinieks" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Bruņinieks''' - sākotnēji [[karadraudze]]s smagi bruņots kavalērists Rietumeiropā un Centrāleiropā IX-XVII gs. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - feodāļu [[Vasalis|vasaļi]], kuru pamatpienākums bija militārais dienests [[Sizerens|sizerena]] labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku [[senjors]] vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb [[Benefīcijs|benefīciju]]. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi. | + | '''Bruņinieks''' - sākotnēji [[karadraudze]]s smagi bruņots kavalērists Rietumeiropā un Centrāleiropā IX-XVII gs. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - feodāļu [[Vasalis|vasaļi]], kuru pamatpienākums bija militārais dienests [[Sizerens|sizerena]] labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku [[senjors]] vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb [[Benefīcijs|benefīciju]]. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi. |
| + | |||
| + | XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas [[muiža]]s un titulus, no dienesta ļaudīm pārtapa par priviliģētu bruņinieku muižu īpašniekiem, izveidojot [[bruņniecība|bruņniecību]] kā [[Kārta|kārtu]]. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 22. jūnijs, plkst. 19.15
Bruņinieks - sākotnēji karadraudzes smagi bruņots kavalērists Rietumeiropā un Centrāleiropā IX-XVII gs. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - feodāļu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi.
XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas muižas un titulus, no dienesta ļaudīm pārtapa par priviliģētu bruņinieku muižu īpašniekiem, izveidojot bruņniecību kā kārtu.
