Atšķirības starp "Hanibāls Barka" versijām
m |
m ("Hanibāls" pārdēvēju par "Hanibāls Barka") |
(Nav atšķirību)
| |
Versija, kas saglabāta 2008. gada 30. oktobris, plkst. 11.59
| 200px | |
| Dzimis | 247. g.p.m.ē. Kartāgā |
| Statuss | senators, karavadonis |
| Miris | 183. g.p.m.ē. Bitīnijā |
Hanibāls (fen. Hanni-baal - "Baāla dāvana"; 247.-183. g.p.m.ē.), saukts arī Barka ("zibens" - dzimtas iesauka) - Kartāgas republikas senators un karavadonis. Dzimis 247. g.p.m.ē. Kartāgā. Tēvs - Hamilkars Barka (270.-228. g.p.m.ē.), - senators un karavadonis, jaunākais brālis Hasdrubāls Barka (arī zināms tā laika politiķis un karavadonis). Tēvs mira, kad Hanibāls bijis 9 gadus vecs. (Tits Līvijs, Polībijs u.c. piemin, ka pirms aizbraukšanas tēvs viņam licis zvērēt, ka visu mūžu veltīs cīņai pret Romu, lai atgūtu to, ko tā atņēmusi Kartāgai Pirmajā pūniešu karā.) Biogrāfi uzsver jaunā Hanibāla netīksmi pret pārmērībām, atturību, izturību, individuālo drosmi, vienkāršību un draudzīgumu, kas raisīja apkārtējos simpātijas un uzticību. 22 gadu vecumā viņa māsasvīrs Hasdrubāls Skaistais (?-221.g.p.m.ē.), kurš pēc Hamilkara nāves bija iecelts par pūniešu armijas virspavēlnieku Ibērijas pussalā, uzticēja komandēt kavalēriju. Izrādījās, ka Hanibāls ir apveltīts ar stratēģa talantu: viņā apvienojās enerģiskums un aktīva rīcība ar apdomību un rūpīgu plānošanu, kā arī izteikta tieksme uz novitātēm, jaunu taktisku manevru, kara viltību izdoma. Viena no raksturīgākajām viņa īpašībām bijusi pēc iespējas skrupulozāka potenciālo pretinieku izpēta (līdz pat karavadoņu rakstura īpašību un dienas režīma pārzināšanai), kā arī liels uzsvars uz spiegošanu pretinieku teritorijā, ko pēc tam izmantoja zibenīgos manevros. 221. g.p.m.ē. armijas virspavēlnieku Hasdrubalu nogalināja atentātā, un par karaspēka virspavēlnieku pēc viņa nāves ievēlēja Hanibālu. 218. gadā Hanibāls uzsāka karadarbību pret sengrieķu koloniju Saguntu (lat. Saguntum), kas bija Senās Romas sabiedrotā, tā aizsākot t.s. Otro pūniešu karu. Par spīti virknei spožu uzvaru, Romas resursi izrādījās lielāki un 202. g.p.m.ē. Kartāga bija spiesta atzīt savu sakāvi. Hanibālu ievēlēja par Kartāgas republikas pretoru, t.i. "prezidentu". Turpmākos gadus viņš pavadīja, cenšoties atjaunot karā novārdzinātās valsts ekonomiku, lai varētu samaksāt ievērojamās kontribūcijas uzvarētājiem, bet pašiem arī kas paliktu. Meklējot sabiedrotos pretstāvē Romai, noslēdza slepenu savienību ar Seleikīdu Persijas valdnieku Antiohu III. 195. g.p.m.ē. Romas Senāts pieprasīja izdot Hanibālu sodīšanai un viņam nācās bēgt uz Mazāziju. Vairākās jūras kaujās romieši sagrāva seleikīdu floti, bet konsuls Scipions Āfrikānis (Publius Cornelius Scipio Africanus Maior) sakāva Antioha III armiju kaujā pie Magnēzijas. Hanibālam nācās meklēt patvērumu Lielarmēnijā, bet no turienes doties uz Bitīniju, kurp viņu uzaicināja Romas pretinieks valdnieks Pruzijs. Te Hanibāls uzņēmās komandēt Bitīnijas un Pergamas valstu apvienoto armiju, visai veiksmīgi vairākās kaujās sagraujot romiešus. Taču, 183. g.p.m.ē. uzzinājis, ka Pruzijs noslēdzis ar Romu pamieru un gatavojas viņu izdot, izdarīja pašnāvību iedzerot indi.
Literatūra
- Līvijs Tits. Hannibals pret Romu. - Rīga: Liesma, 1973.
- Моммзен Теодор. История Рима. - Наука, Ювента, Санкт-Петербург, 1994
- Bickerman, Elias J. Hannibal’s Covenant. // American Journal of Philology, Vol. 73, No.1., 1952, pp. 1–23.
- Bradford E. Hannibal. - Macmillan London Ltd., London, 1981
- Caven B. Punic Wars. - George Werdenfeld and Nicholson Ltd., London, 1980
- Cottrell Leonard. Hannibal: Enemy of Rome. - Da Capo Press, Roma, 1992, ISBN 0-306-80498-0
- Pedro Barceló. Hannibal. - Beck, München, 2003, ISBN 3-406-43292-1
Resursi internetā par šo tē°u
- The Biography of Hannibal
- Hannibal, Carthaginian general - The Columbia Encyclopedia, Sixth Edition. 2001-07.
