Atšķirības starp "Latvijas armijas Bruņoto vilcienu divizions" versijām
m |
m |
||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
1926. gada 1. jūlijā ''bruņoto vilcienu divizionu'' pārdēvēja par '''Bruņoto vilcienu pulku'''. 1939. gada septembrī pulkā bija 4 bruņuvilcieni (2 iekonservēti un paredzēti aktivizācijai tikai kara gadījumā) ar 14 piecu dažādu sistēmu lielgabaliem (dažiem no tiem vairs nebija munīcijas) un 2 smagas dzelzceļa artilērijas baterijas, 28 virsnieki, 206 instruktori un kareivji, 9 brīva līguma darbinieki. Viena bruņuvilciena sastāvu veidoja bruņota lokomotīve, 4 divasu un viens 4asu bruņuplatformas, vagoni. | 1926. gada 1. jūlijā ''bruņoto vilcienu divizionu'' pārdēvēja par '''Bruņoto vilcienu pulku'''. 1939. gada septembrī pulkā bija 4 bruņuvilcieni (2 iekonservēti un paredzēti aktivizācijai tikai kara gadījumā) ar 14 piecu dažādu sistēmu lielgabaliem (dažiem no tiem vairs nebija munīcijas) un 2 smagas dzelzceļa artilērijas baterijas, 28 virsnieki, 206 instruktori un kareivji, 9 brīva līguma darbinieki. Viena bruņuvilciena sastāvu veidoja bruņota lokomotīve, 4 divasu un viens 4asu bruņuplatformas, vagoni. | ||
| − | 1940. gada 3. februārī pulku izformēja. Iekonservētos vilcienus demontēja, derīgos lielgabalus atdeva Krasta artilērijas vienībām. Palika tikai viens bruņoto vilcienu divizions 2 bruņuvilcienu sastāvā, kas bāzējās Bolderājā. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] vilcienus pārņēma [[Sarkanā armija]] un iekļāva LPSR Teritoriālajā korpusā. 1941. gada 25. maijā bruņuvilciens Nr 1. mācību laikā avarēja, noskrienot no sliedēm. 18.-20. jūnijā vilciena sastāvu izdevās pacelt un aiztransportēt uz Ventspils depo remontam - 22. jūnija rītā kaujas kārtībā bija savestas 4 divasu platformas (divas ar 83 mm britu haubicēm un 4-5 ''Maxim'' ložmetējiem uz katras, viena ar 40 mm ''Boforce'' zenītlielgabali un 4 ložmetējiem, un viena ar ''Hotchkiss'' 37 mm piecstobru lielgabalu un 2 ložmetējiem), kā arī lokomotīve ''Ов NQ 478''. [[Otrais pasaules karš|2. pasaules kara]] sākumā (operatīvi pakļauti NKVD 22. motorizētajai divīzijai) piedalījās kaujās Kurzemē | + | 1940. gada 3. februārī pulku izformēja. Iekonservētos vilcienus demontēja, derīgos lielgabalus atdeva Krasta artilērijas vienībām. Palika tikai viens bruņoto vilcienu divizions 2 bruņuvilcienu sastāvā, kas bāzējās Bolderājā. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] vilcienus pārņēma [[Sarkanā armija]] un iekļāva LPSR Teritoriālajā korpusā. 1941. gada 25. maijā bruņuvilciens Nr 1. mācību laikā avarēja, noskrienot no sliedēm. 18.-20. jūnijā vilciena sastāvu izdevās pacelt un aiztransportēt uz Ventspils depo remontam - 22. jūnija rītā kaujas kārtībā bija savestas 4 divasu platformas (divas ar 83 mm britu haubicēm un 4-5 ''Maxim'' ložmetējiem uz katras, viena ar 40 mm ''Boforce'' zenītlielgabali un 4 ložmetējiem, un viena ar ''Hotchkiss'' 37 mm piecstobru lielgabalu un 2 ložmetējiem), kā arī lokomotīve ''Ов NQ 478''. [[Otrais pasaules karš|2. pasaules kara]] sākumā (operatīvi pakļauti NKVD 22. motorizētajai divīzijai) piedalījās kaujās Kurzemē, pēc tam evakuējās uz Ļeņingradu, kur to demontēja, papildinot SA bruņuvilcienus. Bruņuvilciens Nr.2. krita vērmahta gūstā Liepājā kara pirmajās dienās, pilsētai nonākot aplenkumā. |
=== === | === === | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 17. septembris, plkst. 11.07
Latvijas armijas Bruņoto vilcienu divizions - no bruņotajiem vilcieniem veidota karaspēka vienība Latvijas armijā 1920.-1940. gados. Saformēts 1920. gada 1. aprīlī, apvienojot visus Bruņotajā divizionā esošos bruņuvilcienus. Štābs atradās Rīgā. Par komandieri iecelts J.Lavenieks. Vilcieni bija sadalīti darbībai Daugavas labajā krastā (Vidzeme, Latvgale), kur sliežu ceļu platums atbilda Krievijas impērijas standartam 1524 mm, un kreisajā krastā (Kurzeme un Zemgale), kur sliežu ceļu platums atbilda Eiropas standartam 1435 mm (1. Pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija 5 dažādu platumu dzelzceļa līnijas: K platums 1524 mm, N platums 1435 mm, un šaursliežu līnijas: M platums 1000 mm, P platums 750 mm, L platums 600 mm), savukārt lielākajos mezglos - Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Gulbenē, Rēzeknē un Daugavpilī vienlaicīgi bija vairāku platumu līnijas.
Bruņoto vilcienu divizionu veidoja:
- Bruņotais vilciens Nr1
- Bruņotais vilciens Nr2 ("Komunistu iznīcinātājs")
- Bruņotais vilciens Nr3
- Bruņotais vilciens Nr4
- Bruņotais vilciens Nr5 ("Kalpaks")
1926. gada 1. jūlijā bruņoto vilcienu divizionu pārdēvēja par Bruņoto vilcienu pulku. 1939. gada septembrī pulkā bija 4 bruņuvilcieni (2 iekonservēti un paredzēti aktivizācijai tikai kara gadījumā) ar 14 piecu dažādu sistēmu lielgabaliem (dažiem no tiem vairs nebija munīcijas) un 2 smagas dzelzceļa artilērijas baterijas, 28 virsnieki, 206 instruktori un kareivji, 9 brīva līguma darbinieki. Viena bruņuvilciena sastāvu veidoja bruņota lokomotīve, 4 divasu un viens 4asu bruņuplatformas, vagoni.
1940. gada 3. februārī pulku izformēja. Iekonservētos vilcienus demontēja, derīgos lielgabalus atdeva Krasta artilērijas vienībām. Palika tikai viens bruņoto vilcienu divizions 2 bruņuvilcienu sastāvā, kas bāzējās Bolderājā. Pēc Latvijas okupācijas vilcienus pārņēma Sarkanā armija un iekļāva LPSR Teritoriālajā korpusā. 1941. gada 25. maijā bruņuvilciens Nr 1. mācību laikā avarēja, noskrienot no sliedēm. 18.-20. jūnijā vilciena sastāvu izdevās pacelt un aiztransportēt uz Ventspils depo remontam - 22. jūnija rītā kaujas kārtībā bija savestas 4 divasu platformas (divas ar 83 mm britu haubicēm un 4-5 Maxim ložmetējiem uz katras, viena ar 40 mm Boforce zenītlielgabali un 4 ložmetējiem, un viena ar Hotchkiss 37 mm piecstobru lielgabalu un 2 ložmetējiem), kā arī lokomotīve Ов NQ 478. 2. pasaules kara sākumā (operatīvi pakļauti NKVD 22. motorizētajai divīzijai) piedalījās kaujās Kurzemē, pēc tam evakuējās uz Ļeņingradu, kur to demontēja, papildinot SA bruņuvilcienus. Bruņuvilciens Nr.2. krita vērmahta gūstā Liepājā kara pirmajās dienās, pilsētai nonākot aplenkumā.
Bruņuvilciens Cietokšņa pieturas punkta (2,2 km no Daugavpils) militārās nometnes atzarojumā 30. gados.
Literatūra par šo tēmu
- Lavenieks J. Bruņoto vilcienu pulks. - New York, 1971.
- Jēkabsons Ēriks. Ģenerālis Jānis Lavenieks un Latvijas armijas bruņotie vilcieni. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.6., 28.-29. lpp.
