Atšķirības starp "Torņakalns" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Torņakalns''' - Rīgas priekšpilsēta. Par priekšpilsētu Torņakalns kļuva XIX gs. beigās, saplūstot agrākajos gadsimtos šeit uzceltajiem atsevišķajiem ciemiem - ciems pie torņa (tag. Vienības gatvē pie Jelgavas ielas sākuma), Marijas dzirnavu komplekss, Altonas u.c. muižiņas, kā arī Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Šī priekšpilsēta sākas pie Bieķēnsalas Daugavas krastā un aiz Marijas dīķa robežojas ar Āgenskalnu. Dienvidos (ietverot bijušās Grāvmuižas laukus) teritorija aizsniedzas līdz Bieriņiem un Atgāzenei, bet austrumos piekļaujas Ziepniekkalnam. Viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām atradās pie [[Sarkanais sardzes tornis|Sarkanā sardzes torņa]], kurš Mārupītes labajā krastā sargāja Rīgu un deva arī nosaukumu tuvākajai apkārtnei. Rīgas aizsardzībai stratēģiski svarīgs punkts bija zviedru pulkveža Samuela Kobrona vadībā 1621. gadā uzceltā [[skansts]] pie agrākās Mārupītes ietekas Daugavā (tag. Akmeņu ielas un Vienības gatves sākumā). Nākamajos gadsimtos tā savu aizsardzības funkciju zaudēja, teritoriju daļēji izmantoja civilajai celtniecībai, tomēr līdz pat XIX gs. beigām senais cietoksnis atradās Krievijas militārā resora pārziņā. Atsevišķas Torņakalna daļas bija samērā blīvi apdzīvotas jau XVII gs. beigās. 1683. gadā Bauskas un Jelgavas ceļa sākumā (pie tag. Vēja ielas) uzcelts ap 20 māju, gadsimtu vēlāk māju skaits sasniedza 73; no tām 38 nelielus koka namus bija uzbūvējuši Rīgas brīvie latvieši – amatnieki, zvejnieki, pārcēlāji u.c. Pirmā latviešu skola Torņakalnā tika atvērta jau XVII gs. beigās. Bezmaksas skola vietējo latviešu bērniem darbojās arī 1790. gadā, 1872. gadā izveidoja atsevišķu meiteņu elementārskolu. Skolai nepieciešamās telpas tika īrētas, līdz XX gs. 30. gados pilsēta uzcēla skolas ēku Atgāzenes ielā. XIX gs. Torņakalnā tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas, un skaitliski lielāko iedzīvotāju grupu veidoja šo uzņēmumu strādnieki. Vecākā Torņakalna satiksmes maģistrāle ir Jelgavas iela, kas sākotnēji bija senā Bauskas un Jelgavas ceļa sākums. Satiksmei kļūstot intensīvākai, XIX gs. pirmajā pusē izbūvēja jauno Jelgavas šoseju (kopš 1935. gada Vienības gatve). Kopš 1868. gada Torņakalna teritoriju šķērsoja Rīgas–Jelgavas dzelzceļš, kopš 1873. gada – Rīgas–Tukuma dzelzceļš (ar stacijuTorņakalnā). Tāpat kā pārējā Pārdaugavā, arī Torņakalnā pārsvarā tika celtas vienstāvu vai divstāvu ģimenes mājas un strādnieku īres nami, tikai vietām pie Marijas dīķa bija sastopamas arī savrupmājas. 1880. gadā satiksmi sāka nodrošināt [[omnibuss]], bet XX gs. sākumā no pilsētas centra līdz Ārmitsteda slimnīcai sāka kursēt elektriskais tramvajs. Visai aktīva bija 1880. gada 3. jūnijā dibinātā [[Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība]] (XX gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 locekļu). Biedrības nama M. Altonavas ielā 6 zālē notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Populārs bija biedrības teātris režisora Teodora Amtmaņa vadībā. 1894. gadā tika uzcelta pēc arhitekta Koha (Koch) projekta Lutera baznīca. | + | '''Torņakalns''' - Rīgas priekšpilsēta. Par priekšpilsētu Torņakalns kļuva XIX gs. beigās, saplūstot agrākajos gadsimtos šeit uzceltajiem atsevišķajiem ciemiem - ciems pie torņa (tag. Vienības gatvē pie Jelgavas ielas sākuma), [[Marijas dzirnavas|Marijas dzirnavu]] komplekss, Altonas u.c. muižiņas, kā arī Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Šī priekšpilsēta sākas pie Bieķēnsalas Daugavas krastā un aiz Marijas dīķa robežojas ar Āgenskalnu. Dienvidos (ietverot bijušās Grāvmuižas laukus) teritorija aizsniedzas līdz Bieriņiem un Atgāzenei, bet austrumos piekļaujas Ziepniekkalnam. Viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām atradās pie [[Sarkanais sardzes tornis|Sarkanā sardzes torņa]], kurš Mārupītes labajā krastā sargāja Rīgu un deva arī nosaukumu tuvākajai apkārtnei. Rīgas aizsardzībai stratēģiski svarīgs punkts bija zviedru pulkveža Samuela Kobrona vadībā 1621. gadā uzceltā [[skansts]] pie agrākās Mārupītes ietekas Daugavā (tag. Akmeņu ielas un Vienības gatves sākumā). Nākamajos gadsimtos tā savu aizsardzības funkciju zaudēja, teritoriju daļēji izmantoja civilajai celtniecībai, tomēr līdz pat XIX gs. beigām senais cietoksnis atradās Krievijas militārā resora pārziņā. Atsevišķas Torņakalna daļas bija samērā blīvi apdzīvotas jau XVII gs. beigās. 1683. gadā Bauskas un Jelgavas ceļa sākumā (pie tag. Vēja ielas) uzcelts ap 20 māju, gadsimtu vēlāk māju skaits sasniedza 73; no tām 38 nelielus koka namus bija uzbūvējuši Rīgas brīvie latvieši – amatnieki, zvejnieki, pārcēlāji u.c. Pirmā latviešu skola Torņakalnā tika atvērta jau XVII gs. beigās. Bezmaksas skola vietējo latviešu bērniem darbojās arī 1790. gadā, 1872. gadā izveidoja atsevišķu meiteņu elementārskolu. Skolai nepieciešamās telpas tika īrētas, līdz XX gs. 30. gados pilsēta uzcēla skolas ēku Atgāzenes ielā. XIX gs. Torņakalnā tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas, un skaitliski lielāko iedzīvotāju grupu veidoja šo uzņēmumu strādnieki. Vecākā Torņakalna satiksmes maģistrāle ir Jelgavas iela, kas sākotnēji bija senā Bauskas un Jelgavas ceļa sākums. Satiksmei kļūstot intensīvākai, XIX gs. pirmajā pusē izbūvēja jauno Jelgavas šoseju (kopš 1935. gada Vienības gatve). Kopš 1868. gada Torņakalna teritoriju šķērsoja Rīgas–Jelgavas dzelzceļš, kopš 1873. gada – Rīgas–Tukuma dzelzceļš (ar stacijuTorņakalnā). Tāpat kā pārējā Pārdaugavā, arī Torņakalnā pārsvarā tika celtas vienstāvu vai divstāvu ģimenes mājas un strādnieku īres nami, tikai vietām pie Marijas dīķa bija sastopamas arī savrupmājas. 1880. gadā satiksmi sāka nodrošināt [[omnibuss]], bet XX gs. sākumā no pilsētas centra līdz Ārmitsteda slimnīcai sāka kursēt elektriskais tramvajs. Visai aktīva bija 1880. gada 3. jūnijā dibinātā [[Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība]] (XX gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 locekļu). Biedrības nama M. Altonavas ielā 6 zālē notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Populārs bija biedrības teātris režisora Teodora Amtmaņa vadībā. 1894. gadā tika uzcelta pēc arhitekta Koha (Koch) projekta Lutera baznīca. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 3. novembris, plkst. 09.32
Torņakalns - Rīgas priekšpilsēta. Par priekšpilsētu Torņakalns kļuva XIX gs. beigās, saplūstot agrākajos gadsimtos šeit uzceltajiem atsevišķajiem ciemiem - ciems pie torņa (tag. Vienības gatvē pie Jelgavas ielas sākuma), Marijas dzirnavu komplekss, Altonas u.c. muižiņas, kā arī Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Šī priekšpilsēta sākas pie Bieķēnsalas Daugavas krastā un aiz Marijas dīķa robežojas ar Āgenskalnu. Dienvidos (ietverot bijušās Grāvmuižas laukus) teritorija aizsniedzas līdz Bieriņiem un Atgāzenei, bet austrumos piekļaujas Ziepniekkalnam. Viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām atradās pie Sarkanā sardzes torņa, kurš Mārupītes labajā krastā sargāja Rīgu un deva arī nosaukumu tuvākajai apkārtnei. Rīgas aizsardzībai stratēģiski svarīgs punkts bija zviedru pulkveža Samuela Kobrona vadībā 1621. gadā uzceltā skansts pie agrākās Mārupītes ietekas Daugavā (tag. Akmeņu ielas un Vienības gatves sākumā). Nākamajos gadsimtos tā savu aizsardzības funkciju zaudēja, teritoriju daļēji izmantoja civilajai celtniecībai, tomēr līdz pat XIX gs. beigām senais cietoksnis atradās Krievijas militārā resora pārziņā. Atsevišķas Torņakalna daļas bija samērā blīvi apdzīvotas jau XVII gs. beigās. 1683. gadā Bauskas un Jelgavas ceļa sākumā (pie tag. Vēja ielas) uzcelts ap 20 māju, gadsimtu vēlāk māju skaits sasniedza 73; no tām 38 nelielus koka namus bija uzbūvējuši Rīgas brīvie latvieši – amatnieki, zvejnieki, pārcēlāji u.c. Pirmā latviešu skola Torņakalnā tika atvērta jau XVII gs. beigās. Bezmaksas skola vietējo latviešu bērniem darbojās arī 1790. gadā, 1872. gadā izveidoja atsevišķu meiteņu elementārskolu. Skolai nepieciešamās telpas tika īrētas, līdz XX gs. 30. gados pilsēta uzcēla skolas ēku Atgāzenes ielā. XIX gs. Torņakalnā tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas, un skaitliski lielāko iedzīvotāju grupu veidoja šo uzņēmumu strādnieki. Vecākā Torņakalna satiksmes maģistrāle ir Jelgavas iela, kas sākotnēji bija senā Bauskas un Jelgavas ceļa sākums. Satiksmei kļūstot intensīvākai, XIX gs. pirmajā pusē izbūvēja jauno Jelgavas šoseju (kopš 1935. gada Vienības gatve). Kopš 1868. gada Torņakalna teritoriju šķērsoja Rīgas–Jelgavas dzelzceļš, kopš 1873. gada – Rīgas–Tukuma dzelzceļš (ar stacijuTorņakalnā). Tāpat kā pārējā Pārdaugavā, arī Torņakalnā pārsvarā tika celtas vienstāvu vai divstāvu ģimenes mājas un strādnieku īres nami, tikai vietām pie Marijas dīķa bija sastopamas arī savrupmājas. 1880. gadā satiksmi sāka nodrošināt omnibuss, bet XX gs. sākumā no pilsētas centra līdz Ārmitsteda slimnīcai sāka kursēt elektriskais tramvajs. Visai aktīva bija 1880. gada 3. jūnijā dibinātā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība (XX gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 locekļu). Biedrības nama M. Altonavas ielā 6 zālē notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Populārs bija biedrības teātris režisora Teodora Amtmaņa vadībā. 1894. gadā tika uzcelta pēc arhitekta Koha (Koch) projekta Lutera baznīca.
Literatūra
- Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. – Rīga, 1998.
- Rīga – 800. Gadagrāmata. 1994-1995 / Sast. un red. J. Treile. – Rīga, 1996.
