Atšķirības starp "Otrās Ziemassvētku kaujas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''1941. gada Ziemassvētku kaujas''' - kaujas pie Maskavas 1941. gada decembrī un 1942. gada janvārī, kad [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] Rietumu frontes 33. armijas sastāvā esošā [[201. Latvijas strēlnieku divīzija]] no 20. līdz 24. decembrim. Divīzijai tika dota pavēle ieņemt [[Vērmahts|vērmahta]] stipri nocietināto Jelaginas [[Sādža|sādžu]], 57 km uz dienvidrietumiem no Maskavas (7 km no Narofominskas), Naras upes rietumu krastā. | '''1941. gada Ziemassvētku kaujas''' - kaujas pie Maskavas 1941. gada decembrī un 1942. gada janvārī, kad [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] Rietumu frontes 33. armijas sastāvā esošā [[201. Latvijas strēlnieku divīzija]] no 20. līdz 24. decembrim. Divīzijai tika dota pavēle ieņemt [[Vērmahts|vērmahta]] stipri nocietināto Jelaginas [[Sādža|sādžu]], 57 km uz dienvidrietumiem no Maskavas (7 km no Narofominskas), Naras upes rietumu krastā. | ||
| − | Divīziju sākumā atveda uz Mitišču dzelzceļa staciju pretējā Maskavas pusē. Tad gar visu Piemaskavas frontes līniju pārsvieda uz nākamās kaujas vietu un tūlīt, bez kādas rekognoscēšanas, izlūkošanas un kaujas uguns sadarbības organizēšanas sūtīja uzbrukumā vācu pozīcijām. Kad triecienvienības jau bija uz Naras upes, atklājās, ka pretējā krasta stāvo nogāzi vācieši bija nolējuši ar ūdeni, kas -30°C salā to pārvērta par slidenu leduskalnu. Savukārt artilērijas sagatavošanas uguns nebija nodarījusi pretinieka ugunspunktiem nekādus zaudējumus. Uzbrukumu nācās atkārtot vēl un vēl, kā rezultātā latviešu strēlnieku divīzijas zaudējumi bija milzīgi. 25. decembrī, kaut Jelaginas sādža vēl nebija ieņemta, 201. divīzijas atliekas pārsvieda Borovkas virzienā. Precīzu zaudējumu aprēķinu nav. Pēc dažām ziņām ierindā palika 38-39% personālsastāva, t.i. kaujās krita vai tika smagi ievainoti savi 6300 strēlnieki. Tā kā divīzija kaujām vairs nebija derīga, 1942. gada 11. janvārī to pārveda uz aizmuguri štatu nokomplektēšanai. | + | Divīziju sākumā atveda uz Mitišču dzelzceļa staciju pretējā Maskavas pusē. Tad gar visu Piemaskavas frontes līniju pārsvieda uz nākamās kaujas vietu un tūlīt, bez kādas rekognoscēšanas, izlūkošanas un kaujas uguns sadarbības organizēšanas sūtīja uzbrukumā vācu pozīcijām. Kad triecienvienības jau bija uz Naras upes, atklājās, ka pretējā krasta stāvo nogāzi vācieši bija nolējuši ar ūdeni, kas -30°C salā to pārvērta par slidenu leduskalnu. Savukārt artilērijas sagatavošanas uguns nebija nodarījusi pretinieka ugunspunktiem nekādus zaudējumus. Uzbrukumu nācās atkārtot vēl un vēl, kā rezultātā latviešu strēlnieku divīzijas zaudējumi bija milzīgi. 25. decembrī, kaut Jelaginas sādža vēl nebija ieņemta, 201. divīzijas atliekas pārsvieda Borovkas virzienā. Precīzu zaudējumu aprēķinu nav. Pēc dažām ziņām ierindā palika 38-39% personālsastāva, t.i. kaujās krita vai tika smagi ievainoti savi 6300 latviešu strēlnieki. Tā kā divīzija kaujām vairs nebija derīga, 1942. gada 11. janvārī to pārveda uz aizmuguri štatu nokomplektēšanai. |
Skat. [[Ziemassvētku kaujas]] | Skat. [[Ziemassvētku kaujas]] | ||
[[Kategorija:Kaujas]] | [[Kategorija:Kaujas]] | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 18. oktobris, plkst. 20.43
1941. gada Ziemassvētku kaujas - kaujas pie Maskavas 1941. gada decembrī un 1942. gada janvārī, kad Sarkanās armijas Rietumu frontes 33. armijas sastāvā esošā 201. Latvijas strēlnieku divīzija no 20. līdz 24. decembrim. Divīzijai tika dota pavēle ieņemt vērmahta stipri nocietināto Jelaginas sādžu, 57 km uz dienvidrietumiem no Maskavas (7 km no Narofominskas), Naras upes rietumu krastā.
Divīziju sākumā atveda uz Mitišču dzelzceļa staciju pretējā Maskavas pusē. Tad gar visu Piemaskavas frontes līniju pārsvieda uz nākamās kaujas vietu un tūlīt, bez kādas rekognoscēšanas, izlūkošanas un kaujas uguns sadarbības organizēšanas sūtīja uzbrukumā vācu pozīcijām. Kad triecienvienības jau bija uz Naras upes, atklājās, ka pretējā krasta stāvo nogāzi vācieši bija nolējuši ar ūdeni, kas -30°C salā to pārvērta par slidenu leduskalnu. Savukārt artilērijas sagatavošanas uguns nebija nodarījusi pretinieka ugunspunktiem nekādus zaudējumus. Uzbrukumu nācās atkārtot vēl un vēl, kā rezultātā latviešu strēlnieku divīzijas zaudējumi bija milzīgi. 25. decembrī, kaut Jelaginas sādža vēl nebija ieņemta, 201. divīzijas atliekas pārsvieda Borovkas virzienā. Precīzu zaudējumu aprēķinu nav. Pēc dažām ziņām ierindā palika 38-39% personālsastāva, t.i. kaujās krita vai tika smagi ievainoti savi 6300 latviešu strēlnieki. Tā kā divīzija kaujām vairs nebija derīga, 1942. gada 11. janvārī to pārveda uz aizmuguri štatu nokomplektēšanai.
Skat. Ziemassvētku kaujas
