Atšķirības starp "24. teritoriālais korpuss" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | Sarkanās Armijas '''24. teritoriālais korpuss''' - no 1940. gada 10. jūlija līdz 1941, gada 3. augustam bijusī Latvijas Republikas armija ([[Latvijas Tautas armija]]), kas pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] un inkorporācijas [[PSRS]], armija tika pārstrukturizēta un ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu iekļauta [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''24. teritoriālais korpuss'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. [[Kurzemes divīzija]]s un [[Vidzemes divīzija]]s) un 183. strēlnieku divīzija (bij. [[Latgales divīzija]]s un [[Zemgales divīzija]]s). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš. | + | Sarkanās Armijas '''24. teritoriālais korpuss''' (kr. ''24-ый территориальный корпус'') - no 1940. gada 10. jūlija līdz 1941, gada 3. augustam bijusī Latvijas Republikas armija ([[Latvijas Tautas armija]]), kas pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] un inkorporācijas [[PSRS]], armija tika pārstrukturizēta un ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu iekļauta [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''24. teritoriālais korpuss'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. [[Kurzemes divīzija]]s un [[Vidzemes divīzija]]s) un 183. strēlnieku divīzija (bij. [[Latgales divīzija]]s un [[Zemgales divīzija]]s). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš. |
| + | |||
| + | 1940. 14. jūnija rītā tika veikti plaši korpusa komandējošā sastāva aresti: daļu virsniekus norīkoja “uz mācībām”, kur apcietināja un atbruņoja. Par pretošanos un bēgšanas mēģinājumiem vairāki cilvēki tika nošauti. Pārējos nogādāja Gulbenes stacijā sagatavotos ieslodzīto vagonos - tika aizvesti uz Rīgu, 16.-17. jūnijā virsniekus aizveda tālāk uz Daugavpili, bet no turienes - uz PSRS galējiem ziemeļiem — uz Noriļskas soda nometnēm. Kopumā karaspēka nometnēs un ārpus tām 1941. gada 14.-21. jūnijā tika apcietināti 550–555 aktīvajā dienestā Sarkanajā armijā esošie bijušās Latvijas armijas virsnieki, 180 tika piespriests nāvessods, bet dzimtenē 50. gados atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti no uz Noriļsku izvestajiem virsniekiem. | ||
1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem<ref>Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.</ref> - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar [[Vērmahts|vērmahtu]] bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā iznāca rīkojums pārformēt 24. teritoriālā korpusa atliekas par [[201. Latvijas strēlnieku divīzija|201. Latvijas strēlnieku divīziju]], uzsākot to formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Oktobra sākumam Latvijas divīzijā bija 10 877 karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās arī [[1. atsevišķais latviešu rezerves pulks]], kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. | 1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem<ref>Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.</ref> - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar [[Vērmahts|vērmahtu]] bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā iznāca rīkojums pārformēt 24. teritoriālā korpusa atliekas par [[201. Latvijas strēlnieku divīzija|201. Latvijas strēlnieku divīziju]], uzsākot to formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Oktobra sākumam Latvijas divīzijā bija 10 877 karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās arī [[1. atsevišķais latviešu rezerves pulks]], kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. | ||
| 21. rindiņa: | 23. rindiņa: | ||
* Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110 | * Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110 | ||
| + | |||
| + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://gramata21.vip.lv/old-data/users/pormals_janis/p1.html 24. teritoriālais korpuss – latvieši Sarkanajā armijā : J.Pormala atmiņas] | ||
| + | * [http://gulags.wordpress.com/2012/02/16/par-latvijas-armijas-iznicinasanu-1940-1941-gads/ Par Latvijas armijas iznīcināšanu. 1940.-1941.gads // gulags.lv] | ||
| + | * [http://vip.latnet.lv/lpra/konference/drJekabsons.htm Jēkabsons Ē. 1941. gada 14. jūnijs 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā.] | ||
[[Kategorija:Latvijas armijas vienības]] | [[Kategorija:Latvijas armijas vienības]] | ||
[[Kategorija:Sarkanās armijas vienības]] | [[Kategorija:Sarkanās armijas vienības]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 26. janvāris, plkst. 16.21
Sarkanās Armijas 24. teritoriālais korpuss (kr. 24-ый территориальный корпус) - no 1940. gada 10. jūlija līdz 1941, gada 3. augustam bijusī Latvijas Republikas armija (Latvijas Tautas armija), kas pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS, armija tika pārstrukturizēta un ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu iekļauta Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. Kurzemes divīzijas un Vidzemes divīzijas) un 183. strēlnieku divīzija (bij. Latgales divīzijas un Zemgales divīzijas). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš.
1940. 14. jūnija rītā tika veikti plaši korpusa komandējošā sastāva aresti: daļu virsniekus norīkoja “uz mācībām”, kur apcietināja un atbruņoja. Par pretošanos un bēgšanas mēģinājumiem vairāki cilvēki tika nošauti. Pārējos nogādāja Gulbenes stacijā sagatavotos ieslodzīto vagonos - tika aizvesti uz Rīgu, 16.-17. jūnijā virsniekus aizveda tālāk uz Daugavpili, bet no turienes - uz PSRS galējiem ziemeļiem — uz Noriļskas soda nometnēm. Kopumā karaspēka nometnēs un ārpus tām 1941. gada 14.-21. jūnijā tika apcietināti 550–555 aktīvajā dienestā Sarkanajā armijā esošie bijušās Latvijas armijas virsnieki, 180 tika piespriests nāvessods, bet dzimtenē 50. gados atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti no uz Noriļsku izvestajiem virsniekiem.
1941. gada jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem[1] - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar vērmahtu bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā iznāca rīkojums pārformēt 24. teritoriālā korpusa atliekas par 201. Latvijas strēlnieku divīziju, uzsākot to formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Oktobra sākumam Latvijas divīzijā bija 10 877 karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās arī 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.
1942. gada 16. augustā no bijušajiem Latvijas armijas tankistiem, papildinot personālsastāvu ar jaunapmācītajiem, tika izveidots tanku bataljons "Latvijas strēlnieks" (танковая колонна "Латвияс стрелниекс"), kas tika iekļauts 25. tanku pulka sastāvā (25-ий Гвардейский танковый полк). Par izcilību kaujās, oktobrī 201. divīzijai piešķīra "43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja savulaik Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.
Skat. arī: Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā
Satura rādītājs
karavīrs Viesturs Zulters, 1941. gada aprīlis
bataljona komandieri pēc kaujām pie Maskavas. 12.1941. vai 01.1942.
tanku bataljona "Latvijas strēlnieks" tankisti
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.
Literatūra par šo tēmu
- Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110
