Atšķirības starp "Līvens Anatols" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1873. gada 16. novembrī Pēterburgā. Pēc ģimnāzijas beigšanas studējis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli kā eksterns kārtojis eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (''Николаевское кавалерийское училище'') un 07.09.1896. ieguvis [[Kornets|korneta]] pakāpi. 04.09.1896. ieskaitīts kā [[savvaļnieks]] Kavalērijas gvardes pulkā (''Кавалергардский полк''), kur dienēja līdz 1908. gadam. 1897. gada 29. jūnijā Sanktpēterburgā salaulājās ar kņazieni Serafimu Saltikovu (''Серафимa Салтыковa''; 26.02.1875.- 09.05.1898.). Laulībā piedzima meita, arī Serafīma (21.04.1898.-22.12.1967.), bet sieva mira no dzemdību komplikācijām. 1902. gada 9. martā Mītavā (mūsd. Jelgava) salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Firksu (''Elisabeth Bss von Fircks; 17.02.1873.-04.03.1941.). Laulībā piedzima 3 bērni: Dina Antuanete (1903.-1982.), Pauls Hermanis (1905.-1965.), Karls Johans (1911.-1996.). 1908. gadā demobilizējās un apmetās uz dzīvi savā dzimtmuižā Mežotnē. | Dzimis 1873. gada 16. novembrī Pēterburgā. Pēc ģimnāzijas beigšanas studējis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli kā eksterns kārtojis eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (''Николаевское кавалерийское училище'') un 07.09.1896. ieguvis [[Kornets|korneta]] pakāpi. 04.09.1896. ieskaitīts kā [[savvaļnieks]] Kavalērijas gvardes pulkā (''Кавалергардский полк''), kur dienēja līdz 1908. gadam. 1897. gada 29. jūnijā Sanktpēterburgā salaulājās ar kņazieni Serafimu Saltikovu (''Серафимa Салтыковa''; 26.02.1875.- 09.05.1898.). Laulībā piedzima meita, arī Serafīma (21.04.1898.-22.12.1967.), bet sieva mira no dzemdību komplikācijām. 1902. gada 9. martā Mītavā (mūsd. Jelgava) salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Firksu (''Elisabeth Bss von Fircks; 17.02.1873.-04.03.1941.). Laulībā piedzima 3 bērni: Dina Antuanete (1903.-1982.), Pauls Hermanis (1905.-1965.), Karls Johans (1911.-1996.). 1908. gadā demobilizējās un apmetās uz dzīvi savā dzimtmuižā Mežotnē. | ||
| − | Piedalījās 1. Pasaules karā kā kornets, vada komandieris. Par Viļņas apkaimes kaujām paaugstināts pakāpē par [[Poručiks|poručiku]] (19.09.1915.). [[štabsrotmistrs]] (09.1916.). [[rotmistrs]] (09.1917.). 1918. gada ziemā [[Lielinieki|lielinieku]] arestēts, bet pēc [[Brestas miers|Brestas miera]] (saskaņā ar kuru [[Baltijas guberņas]] tika nodots Vācijai) noslēgšanas, kā Kurzemes guberņā dzimušais tika atbrīvots un devās uz Baltiju. 1919. gada janvārī | + | Piedalījās 1. Pasaules karā kā kornets, vada komandieris. Par Viļņas apkaimes kaujām paaugstināts pakāpē par [[Poručiks|poručiku]] (19.09.1915.). [[štabsrotmistrs]] (09.1916.). [[rotmistrs]] (09.1917.). 1918. gada ziemā [[Lielinieki|lielinieku]] arestēts, bet pēc [[Brestas miers|Brestas miera]] (saskaņā ar kuru [[Baltijas guberņas]] tika nodots Vācijai) noslēgšanas, kā Kurzemes guberņā dzimušais tika atbrīvots un devās uz Baltiju. 1919. gada janvārī Līvens no grupas bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (kr. ''Либавский добровольческий стрелковый отряд'') jeb [[Līvena nodaļa|Līvena nodaļu]], kas piedalījās [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības karā]]. Pēc [[16. aprīļa pučs|16. aprīļa puča]] fon Līvenam tika piedāvāts vadīt jauno valdību, taču viņš atsacījās, jo piekritīšot tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs [[Dienvidlatvijas brigāde]]s komandieris pulkvedis Jānis Balodis. |
| − | 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Izmantojot savu autoritāti, aizliedza savai vienībai piedalīties [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] pret Igaunijas armiju, un vienība izstājās no landesvēra. 08.1919. Līvens bija diplomātiskajā misijā Londonā un Parīzē, risinot sarunas par [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s apgādi. 1920. gada janvārī A.Līvens atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Republikas pilsoni. Pavadījis vairākus gadus Francijā, 1924. gadā atgriezās Rīgā, kur pievērsās rakstniecībai un izdevējdarbībai, piedalījās krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (''Братство Русской Правды'') darbībā, kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījies krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuvis par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadījis kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību. Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. | + | 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Izmantojot savu autoritāti, aizliedza savai vienībai piedalīties [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] pret Igaunijas armiju, un vienība izstājās no landesvēra. [[Pulkvedis]] (06.06.1919.). 08.1919. Līvens bija diplomātiskajā misijā Londonā un Parīzē, risinot sarunas par [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s apgādi. 1920. gada janvārī A.Līvens atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Republikas pilsoni. Pavadījis vairākus gadus Francijā, 1924. gadā atgriezās Rīgā, kur pievērsās rakstniecībai un izdevējdarbībai, piedalījās krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (''Братство Русской Правды'') darbībā, kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījies krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuvis par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadījis kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību. Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. |
'''Apbalvojumi:''' | '''Apbalvojumi:''' | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 26. februāris, plkst. 11.51
firsts Anatols Leonīds fon Līvens (vc. Anatol Leonid von Lieven, kr. Ливен Анатолий Леонид Павлович; 1873.-1937.) - Krievijas impērijas armijas un Latvijas zemessardzes virsnieks, Mežotnes muižas dzimtkungs.
Dzimis 1873. gada 16. novembrī Pēterburgā. Pēc ģimnāzijas beigšanas studējis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli kā eksterns kārtojis eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище) un 07.09.1896. ieguvis korneta pakāpi. 04.09.1896. ieskaitīts kā savvaļnieks Kavalērijas gvardes pulkā (Кавалергардский полк), kur dienēja līdz 1908. gadam. 1897. gada 29. jūnijā Sanktpēterburgā salaulājās ar kņazieni Serafimu Saltikovu (Серафимa Салтыковa; 26.02.1875.- 09.05.1898.). Laulībā piedzima meita, arī Serafīma (21.04.1898.-22.12.1967.), bet sieva mira no dzemdību komplikācijām. 1902. gada 9. martā Mītavā (mūsd. Jelgava) salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Firksu (Elisabeth Bss von Fircks; 17.02.1873.-04.03.1941.). Laulībā piedzima 3 bērni: Dina Antuanete (1903.-1982.), Pauls Hermanis (1905.-1965.), Karls Johans (1911.-1996.). 1908. gadā demobilizējās un apmetās uz dzīvi savā dzimtmuižā Mežotnē.
Piedalījās 1. Pasaules karā kā kornets, vada komandieris. Par Viļņas apkaimes kaujām paaugstināts pakāpē par poručiku (19.09.1915.). štabsrotmistrs (09.1916.). rotmistrs (09.1917.). 1918. gada ziemā lielinieku arestēts, bet pēc Brestas miera (saskaņā ar kuru Baltijas guberņas tika nodots Vācijai) noslēgšanas, kā Kurzemes guberņā dzimušais tika atbrīvots un devās uz Baltiju. 1919. gada janvārī Līvens no grupas bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (kr. Либавский добровольческий стрелковый отряд) jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās Latvijas Neatkarības karā. Pēc 16. aprīļa puča fon Līvenam tika piedāvāts vadīt jauno valdību, taču viņš atsacījās, jo piekritīšot tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs Dienvidlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis.
24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Izmantojot savu autoritāti, aizliedza savai vienībai piedalīties Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju, un vienība izstājās no landesvēra. Pulkvedis (06.06.1919.). 08.1919. Līvens bija diplomātiskajā misijā Londonā un Parīzē, risinot sarunas par Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas apgādi. 1920. gada janvārī A.Līvens atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Republikas pilsoni. Pavadījis vairākus gadus Francijā, 1924. gadā atgriezās Rīgā, kur pievērsās rakstniecībai un izdevējdarbībai, piedalījās krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (Братство Русской Правды) darbībā, kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījies krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuvis par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadījis kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību. Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros.
Apbalvojumi:
- Sv. Staņislava ordenis 3. šķira ar šķēpiem un lentu
- Sv. Annas ordenis 4. šķira, ar uzrakstu "Par drošsirdību"
- Sv. Jura ordenis 4. šķira
- Viktorijas krusts
Literatūra par šo tēmu
- Beināre Astrīda. Asinsbalss. Firsts Anatols Līvens. - Jaunā Daugava: Rīga, 2010. - 152 lpp.
- Рутыч[-Рутченко] Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002
