Atšķirības starp "Reliģija antīkajā pasaulē" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Reliģija antīkajā pasaulē''' - reliģiskie priekšstati un [[kosmogonija]]s teorijas, kas izveidojās Vidusjūras ziemeļu piekrastes zemēs, izejot sarežģītu attīstības ceļu no [[fetišisms|fetišisma]] un [[Animisms|animisma]] līdz [[kristietība]]i, t.i. no ticības bezgala daudzām dabas dievībām līdz antropomorfam [[Politeisms|politeismam]] un [[Monoteisms|monoteismam]]. | '''Reliģija antīkajā pasaulē''' - reliģiskie priekšstati un [[kosmogonija]]s teorijas, kas izveidojās Vidusjūras ziemeļu piekrastes zemēs, izejot sarežģītu attīstības ceļu no [[fetišisms|fetišisma]] un [[Animisms|animisma]] līdz [[kristietība]]i, t.i. no ticības bezgala daudzām dabas dievībām līdz antropomorfam [[Politeisms|politeismam]] un [[Monoteisms|monoteismam]]. | ||
| − | Veidojoties [[civilizācija]]i [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]], ļaužu apziņā pilnveidojās arī priekšstati par pasaulē valdošo maģisko, dēmonisko, htonisko spēku darbību, kas galu galā noveda pie to antropomorfās interpretācijas - seno grieķu dievības kļuva skaidras, cilvēciskas, sasniedzot maksimālu antropomorfismu. Ticot, ka cilvēks ir līdzīgs dieviem, viņi ticēja, ka dieviem ir ne vien cilvēcisks ārējais veidols, bet piemīt arī citas cilvēciskas īpašības un vājības: tie dzer, ēd, guļ, cieš sāpes, ir greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi, var būt mazdūšīgi, mīl un nīst, lielās, melo un krāpj. Dievības atšķīrās no cilvēkiem tikai ar savām hipertrofētajām īpašībām: tās bija skaistākas un spēcīgākas par cilvēkiem, mūžam jaunas un nemirstīgas. Šīs izmaiņas tika fiksētas arī sengrieķu kosmogonijā, rādot trīs dievību paaudzes, kas secīgi viena pēc otras kūrējušas šo pasauli. Pāreja no htonisko spēku pielūgsmes pie antropomorfajām dievībām attēlota Hēsioda "Teogonijā" kā jaunās paaudzes - olimpiešu - sacelšanās un cīņa pret iepriekšējās paaudzes titāniem. Šajā cīņā, kas bijusi kosmiska mēroga katastrofa, gāja bojā vecā mežonīgo htonisko spēku valdītā pasaule un radās saprātīga kārtība un harmonija - kosmoss. Antropomorfās dievības, turpinot iemiesot kādu no dabas spēkiem/stihijām, uzņēmās arī jaunas funkcijas - aizgādību par kādu no civilizēto cilvēku darbības sfērām. Olimpa dievi, līdzīgi kā cilvēki, veidoja lielu patriarhālo ģimeni ar Zevu kā ģimenes galvu. Pārējo dievību statuss un vieta hierarhijā bija atkarīga no radniecības pakāpes Zevam. [[Senā Roma|Senie romieši]] pārņēma sengrieķu panteonu, piemērojot tam savas lokālās dievības, taču ieviesa arī savu unikalitāti, tie dievišķoja pozitīvās īpašības - abstraktus jēdzienus, - kas bija nepieciešamas visas [[polisa]]s uzplaukumam un katra atsevišķa pilsoņa labklājībai: ''pietas'' (savstarpēja pienākumu izpilde), ''fides'' (uzticība), ''virtus'' (vīrišķība, izturība), ''concordia'' (saskaņa), ''honos'' (savstarpēji pagodinājumi par nopelniem), kas visi bija augstāko spēku izpausmes. | + | Veidojoties [[civilizācija]]i [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]], ļaužu apziņā pilnveidojās arī priekšstati par pasaulē valdošo maģisko, dēmonisko, htonisko spēku darbību, kas galu galā noveda pie to antropomorfās interpretācijas - seno grieķu dievības kļuva skaidras, cilvēciskas, sasniedzot maksimālu antropomorfismu. Ticot, ka cilvēks ir līdzīgs dieviem, viņi ticēja, ka dieviem ir ne vien cilvēcisks ārējais veidols, bet piemīt arī citas cilvēciskas īpašības un vājības: tie dzer, ēd, guļ, cieš sāpes, ir greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi, var būt mazdūšīgi, mīl un nīst, lielās, melo un krāpj. Dievības atšķīrās no cilvēkiem tikai ar savām hipertrofētajām īpašībām: tās bija skaistākas un spēcīgākas par cilvēkiem, mūžam jaunas un nemirstīgas. Šīs izmaiņas tika fiksētas arī sengrieķu kosmogonijā, rādot trīs dievību paaudzes, kas secīgi viena pēc otras kūrējušas šo pasauli. Pāreja no htonisko spēku pielūgsmes pie antropomorfajām dievībām attēlota Hēsioda "Teogonijā" kā jaunās paaudzes - olimpiešu - sacelšanās un cīņa pret iepriekšējās paaudzes titāniem. Šajā cīņā, kas bijusi kosmiska mēroga katastrofa, gāja bojā vecā mežonīgo htonisko spēku valdītā pasaule un radās saprātīga kārtība un harmonija - kosmoss. Antropomorfās dievības, turpinot iemiesot kādu no dabas spēkiem/stihijām, uzņēmās arī jaunas funkcijas - aizgādību par kādu no civilizēto cilvēku darbības sfērām. Olimpa dievi, līdzīgi kā cilvēki, veidoja lielu patriarhālo ģimeni ar Zevu kā ģimenes galvu. Pārējo dievību statuss un vieta hierarhijā bija atkarīga no radniecības pakāpes Zevam. [[Senā Roma|Senie romieši]] pārņēma sengrieķu [[Panteons|panteonu]], piemērojot tam savas lokālās dievības, taču ieviesa arī savu unikalitāti, tie dievišķoja pozitīvās īpašības - abstraktus jēdzienus, - kas bija nepieciešamas visas [[polisa]]s uzplaukumam un katra atsevišķa pilsoņa labklājībai: ''pietas'' (savstarpēja pienākumu izpilde), ''fides'' (uzticība), ''virtus'' (vīrišķība, izturība), ''concordia'' (saskaņa), ''honos'' (savstarpēji pagodinājumi par nopelniem), kas visi bija augstāko spēku izpausmes. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 19. aprīlis, plkst. 05.41
Reliģija antīkajā pasaulē - reliģiskie priekšstati un kosmogonijas teorijas, kas izveidojās Vidusjūras ziemeļu piekrastes zemēs, izejot sarežģītu attīstības ceļu no fetišisma un animisma līdz kristietībai, t.i. no ticības bezgala daudzām dabas dievībām līdz antropomorfam politeismam un monoteismam.
Veidojoties civilizācijai Senajā Grieķijā, ļaužu apziņā pilnveidojās arī priekšstati par pasaulē valdošo maģisko, dēmonisko, htonisko spēku darbību, kas galu galā noveda pie to antropomorfās interpretācijas - seno grieķu dievības kļuva skaidras, cilvēciskas, sasniedzot maksimālu antropomorfismu. Ticot, ka cilvēks ir līdzīgs dieviem, viņi ticēja, ka dieviem ir ne vien cilvēcisks ārējais veidols, bet piemīt arī citas cilvēciskas īpašības un vājības: tie dzer, ēd, guļ, cieš sāpes, ir greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi, var būt mazdūšīgi, mīl un nīst, lielās, melo un krāpj. Dievības atšķīrās no cilvēkiem tikai ar savām hipertrofētajām īpašībām: tās bija skaistākas un spēcīgākas par cilvēkiem, mūžam jaunas un nemirstīgas. Šīs izmaiņas tika fiksētas arī sengrieķu kosmogonijā, rādot trīs dievību paaudzes, kas secīgi viena pēc otras kūrējušas šo pasauli. Pāreja no htonisko spēku pielūgsmes pie antropomorfajām dievībām attēlota Hēsioda "Teogonijā" kā jaunās paaudzes - olimpiešu - sacelšanās un cīņa pret iepriekšējās paaudzes titāniem. Šajā cīņā, kas bijusi kosmiska mēroga katastrofa, gāja bojā vecā mežonīgo htonisko spēku valdītā pasaule un radās saprātīga kārtība un harmonija - kosmoss. Antropomorfās dievības, turpinot iemiesot kādu no dabas spēkiem/stihijām, uzņēmās arī jaunas funkcijas - aizgādību par kādu no civilizēto cilvēku darbības sfērām. Olimpa dievi, līdzīgi kā cilvēki, veidoja lielu patriarhālo ģimeni ar Zevu kā ģimenes galvu. Pārējo dievību statuss un vieta hierarhijā bija atkarīga no radniecības pakāpes Zevam. Senie romieši pārņēma sengrieķu panteonu, piemērojot tam savas lokālās dievības, taču ieviesa arī savu unikalitāti, tie dievišķoja pozitīvās īpašības - abstraktus jēdzienus, - kas bija nepieciešamas visas polisas uzplaukumam un katra atsevišķa pilsoņa labklājībai: pietas (savstarpēja pienākumu izpilde), fides (uzticība), virtus (vīrišķība, izturība), concordia (saskaņa), honos (savstarpēji pagodinājumi par nopelniem), kas visi bija augstāko spēku izpausmes.
Literatūra par šo tēmu
- Pāvulāne Velta. Reliģija antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 70.-77. lpp.
- Hēsiods. Teogonija. - Zinātne: Rīga, 1998. - 132 lpp. ISBN 5796612204
- Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
- Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
- Лосев А.Ф. История античной эстетики. Последние века. - В 2 кн. - Искусство, Москва, 1988
- Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
