Atšķirības starp "Lauksaimniecība viduslaikos" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Agrārā saimniecība viduslaikos''' - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās [[Senie laiki|seno laiku]] beigu posmā un piedzīvoja tālākas transformācijas [[Viduslaiki|viduslaikos]], kalpojot par sabiedrības ekonomisko pamatu. | '''Agrārā saimniecība viduslaikos''' - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās [[Senie laiki|seno laiku]] beigu posmā un piedzīvoja tālākas transformācijas [[Viduslaiki|viduslaikos]], kalpojot par sabiedrības ekonomisko pamatu. | ||
| − | Āzijā kardinālas izmaiņas nenotiek - lauksaimniecība atradās savas efektivitātes maksimumā un tās tālākā attīstība vairāk bija atkarīga no darbaroku skaita pieauguma un jaunu teritoriju apgūšanas. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā [[verdzība]]s sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romieši, grieķi, Gallijas [[ķelti]], Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji). Otrā - [[Lielā tautu staigāšana|Lielās tautu staigāšanas]] rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja [[barbaru tiesības]], sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, [[verdzība]]s lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sāka veidoties [[Feodālisms|feodālā kārtība]], kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Saimniecisko uzplaukumu ietekmēja arī izmaiņas klimatā: no VIII līdz XIII gs. Eiropā vērojama temperatūras palielināšanās, dienvidu reģioniem raksturīgās floras un faunas izplatība uz ziemeļiem. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Pēc tam politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "[[melnā nāve]]") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Labības cenas kritās, zemes kungi pārstāja apstrādāt daļu līdz tam izmantojamās zemes, atdeva to zemniekiem, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes [[noma]]. Ekonomikas smaguma centrs pārcēlās un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no zemes [[rente]]s uz specializētu [[Muiža|muižu]] veidošanu, kas noveda pie zemniecības un muižniecības interešu pretstāves, kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos. | + | Āzijā kardinālas izmaiņas nenotiek - lauksaimniecība atradās savas efektivitātes maksimumā un tās tālākā attīstība vairāk bija atkarīga no darbaroku skaita pieauguma un jaunu teritoriju apgūšanas. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā [[verdzība]]s sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romieši, grieķi, Gallijas [[ķelti]], Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji). Otrā - [[Lielā tautu staigāšana|Lielās tautu staigāšanas]] rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja [[barbaru tiesības]], sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, [[verdzība]]s lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sāka veidoties [[Feodālisms|feodālā kārtība]], kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Saimniecisko uzplaukumu ietekmēja arī izmaiņas klimatā: no VIII līdz XIII gs. Eiropā vērojama temperatūras palielināšanās, dienvidu reģioniem raksturīgās floras un faunas izplatība uz ziemeļiem. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Pēc tam politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "[[melnā nāve]]") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Labības cenas kritās, zemes kungi pārstāja apstrādāt daļu līdz tam izmantojamās zemes, atdeva to zemniekiem, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes [[noma]]. Ekonomikas smaguma centrs pārcēlās un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no zemes [[rente]]s uz specializētu [[Muiža|muižu]] veidošanu, kas noveda pie zemniecības un muižniecības interešu pretstāves, kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos. Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad [[zemniecība]] un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana [[dzimtbūšana|dzimtbūšanā]], bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 15. maijs, plkst. 06.02
Agrārā saimniecība viduslaikos - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās seno laiku beigu posmā un piedzīvoja tālākas transformācijas viduslaikos, kalpojot par sabiedrības ekonomisko pamatu.
Āzijā kardinālas izmaiņas nenotiek - lauksaimniecība atradās savas efektivitātes maksimumā un tās tālākā attīstība vairāk bija atkarīga no darbaroku skaita pieauguma un jaunu teritoriju apgūšanas. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā verdzības sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romieši, grieķi, Gallijas ķelti, Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji). Otrā - Lielās tautu staigāšanas rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja barbaru tiesības, sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, verdzības lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sāka veidoties feodālā kārtība, kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Saimniecisko uzplaukumu ietekmēja arī izmaiņas klimatā: no VIII līdz XIII gs. Eiropā vērojama temperatūras palielināšanās, dienvidu reģioniem raksturīgās floras un faunas izplatība uz ziemeļiem. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Pēc tam politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "melnā nāve") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Labības cenas kritās, zemes kungi pārstāja apstrādāt daļu līdz tam izmantojamās zemes, atdeva to zemniekiem, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes noma. Ekonomikas smaguma centrs pārcēlās un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no zemes rentes uz specializētu muižu veidošanu, kas noveda pie zemniecības un muižniecības interešu pretstāves, kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos. Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad zemniecība un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana dzimtbūšanā, bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības.
Literatūra par šo tēmu
- Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
