Atšķirības starp "Launics Valdemārs fon der" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
[[barons]] '''Voldemārs fon der Launics''' (vc. ''Voldemar von der Launitz'', kr. ''Владимир Фёдорович фон-дер Лауниц''; 1855.-1906.) - [[Krievijas impērija]]s muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs. | [[barons]] '''Voldemārs fon der Launics''' (vc. ''Voldemar von der Launitz'', kr. ''Владимир Фёдорович фон-дер Лауниц''; 1855.-1906.) - [[Krievijas impērija]]s muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs. | ||
| − | Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (''Каргашино'') ciemā, no [[Kurzemes guberņa]]s ieceļojušā barona Teodora fon der Launica ģimenē. Mācījies [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. Dienējis Aleksandrijskas un Grodņas huzāru pulkos, 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1863. gadā absolvējis [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]]. 1886. gadā demobilizējies kā [[pulkvedis]]. | + | Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (''Каргашино'') ciemā, no [[Kurzemes guberņa]]s ieceļojušā barona Teodora fon der Launica ģimenē. Te ģimenei piederēja [[muiža]] un zirgaudzētava (''конный завод и усадьба В.Ф. Фон Дер Лауница в поселке Каргашино''). Mācījies [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. Dienējis Aleksandrijskas un Grodņas huzāru pulkos, 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1863. gadā absolvējis [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]]. 1886. gadā demobilizējies kā [[pulkvedis]]. |
Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā. Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, [[Miertiesnesis|miertiesnesi]]. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. [[1905. gada revolūcija]]s laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (''градоначальник Санкт-Петербурга''). Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja [[Brandmeistars|brandmeistaru]] kursus, atvēra [[Augstākie sieviešu kursi|Augstākos sieviešu kursus]], nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (''Ортопедический клинический институт''), jaunu sieviešu [[Ģimnāzija|ģimnāziju]]. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (''Институт экспериментальной медицины'') teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (''Кудрявцев''). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā. | Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā. Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, [[Miertiesnesis|miertiesnesi]]. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. [[1905. gada revolūcija]]s laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (''градоначальник Санкт-Петербурга''). Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja [[Brandmeistars|brandmeistaru]] kursus, atvēra [[Augstākie sieviešu kursi|Augstākos sieviešu kursus]], nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (''Ортопедический клинический институт''), jaunu sieviešu [[Ģimnāzija|ģimnāziju]]. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (''Институт экспериментальной медицины'') teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (''Кудрявцев''). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. jūlijs, plkst. 07.33
barons Voldemārs fon der Launics (vc. Voldemar von der Launitz, kr. Владимир Фёдорович фон-дер Лауниц; 1855.-1906.) - Krievijas impērijas muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs.
Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (Каргашино) ciemā, no Kurzemes guberņas ieceļojušā barona Teodora fon der Launica ģimenē. Te ģimenei piederēja muiža un zirgaudzētava (конный завод и усадьба В.Ф. Фон Дер Лауница в поселке Каргашино). Mācījies Pāžu korpusā. Dienējis Aleksandrijskas un Grodņas huzāru pulkos, 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1863. gadā absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju. 1886. gadā demobilizējies kā pulkvedis.
Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā. Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, miertiesnesi. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. 1905. gada revolūcijas laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (градоначальник Санкт-Петербурга). Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja brandmeistaru kursus, atvēra Augstākos sieviešu kursus, nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (Ортопедический клинический институт), jaunu sieviešu ģimnāziju. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (Институт экспериментальной медицины) teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (Кудрявцев). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā.
Apbalvojumi:
- Sv.Staņislava ordenis ar zobeniem un banti, III šķira (par kaujām 1878. gada 3.-5. janvārī)
- Sv.Annas ordenis, IV šķira ar uzrakstu "Par drosmi" (par Balkānu šķērsošanu)
Literatūra par šo tēmu
- Kronika. // Auseklis. 02.06.1906., Nr.9., 3. lpp.
