Atšķirības starp "Arkebūza" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Jacob_de_gheyn_.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Jacob_de_gheyn_.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Arkebūza''' ( | + | '''Arkebūza''' (fr. ''arquebuse'', kr. ''аркебуз''; no vāc. ''Haken buchse'' - "āķa caurule") - XIV-XVI gs. Eiropā kājnieku (XVI gs. arī kavalērijas) strēlnieka pa stobra galu pielādējama neliela kalibra gludstobra [[šautene]], ar īsu laidi un kvēldegļa (vēlāk rata) atslēgu. Šaujamierocis svēra ap 3 kg, kalibrs 15-20 mm, tēmēšanas tālums 40-50 m, stobra garums 30-40 kalibri. Pirmo reizi kaujas laukā pielietota 1379. gadā Vācijā, bet plašu popularitāti ieguva pēc 1525. gada kaujas pie Pavijas, kur 3000 spāņu arkebuzieri sagrāva 8000 franču bruņinieku armiju. Pildīja tās pašas funkcijas, ko pirms tam veica [[arbalets]] (tehniski attīstījās no arbaleta, kas šāva bultu vietā ar lodēm). Sākotnēji strēlnieku vienību apbruņojums bija jaukts: daļa bruņoti ar arbaletiem, bet daļa - ar arkebuzām. Šaušanas tehnika zināmā mērā kopēja arbaleta tehniku, paceļot šaujamieroci acu augstumā, taču neatspiežot tā pārāk īso laidi pret plecu (arī sacensībās arbaletisti un arkebuzieri piedalījās vienā kategorijā). XV gs. otrajā pusē arkebuzierus pastiprināja ar [[Pīķnesis|pīķnešiem]], kas tos sargāja. XVI gs. vidū, pieaugot prasībēm pēc lielāka triecienspēka un attāluma, to sāka aizstāt ar [[Muskete|musketi]]. |
Skat. arī: [[dragona]] | Skat. arī: [[dragona]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 18. jūlijs, plkst. 11.18
Arkebūza (fr. arquebuse, kr. аркебуз; no vāc. Haken buchse - "āķa caurule") - XIV-XVI gs. Eiropā kājnieku (XVI gs. arī kavalērijas) strēlnieka pa stobra galu pielādējama neliela kalibra gludstobra šautene, ar īsu laidi un kvēldegļa (vēlāk rata) atslēgu. Šaujamierocis svēra ap 3 kg, kalibrs 15-20 mm, tēmēšanas tālums 40-50 m, stobra garums 30-40 kalibri. Pirmo reizi kaujas laukā pielietota 1379. gadā Vācijā, bet plašu popularitāti ieguva pēc 1525. gada kaujas pie Pavijas, kur 3000 spāņu arkebuzieri sagrāva 8000 franču bruņinieku armiju. Pildīja tās pašas funkcijas, ko pirms tam veica arbalets (tehniski attīstījās no arbaleta, kas šāva bultu vietā ar lodēm). Sākotnēji strēlnieku vienību apbruņojums bija jaukts: daļa bruņoti ar arbaletiem, bet daļa - ar arkebuzām. Šaušanas tehnika zināmā mērā kopēja arbaleta tehniku, paceļot šaujamieroci acu augstumā, taču neatspiežot tā pārāk īso laidi pret plecu (arī sacensībās arbaletisti un arkebuzieri piedalījās vienā kategorijā). XV gs. otrajā pusē arkebuzierus pastiprināja ar pīķnešiem, kas tos sargāja. XVI gs. vidū, pieaugot prasībēm pēc lielāka triecienspēka un attāluma, to sāka aizstāt ar musketi.
Skat. arī: dragona
Literatūra par šo tēmu
- Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.3., 22.-23. lpp.
- Šulcs Valters. 1000 šaujamieroči. No viduslaikiem līdz mūsdienām. Tulk. Dainis Poziņš; red. Valdis Klišāns. - Apgāds Zvaigzne ABC: Rīga, 2012. - 336 lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Peter Krenn, Paul Kalaus, Bert Hall. Material Culture and Military History: Test-Firing Early Modern Small Arms. // Electronic Text Centre Journals
- “They shot at the skies”: soldiers and firearms of 16th century
