Arbalets
Arbalets (no lat. arcuballista, burt. "bultumetis"; an. crossbow, fr. arbalète, vc. Armbrust, kr. арбалет), novecojušā daiļliteratūrā arī "stops" - individuālais mehāniskais šaujamierocis, kurā apvienots šaujamloks ar laidi, un kas šauj bultu ar no izliekuma atbrīvota loka atlieces spēku. Sastāv no laides, šaujamloka, stiegras, un palaišanas mehānisma. Laides galā virspusē grope, kas koriģēja bultas lidojuma trajektoriju. Galvenais kritērijs arbaletu tipoloģiskajam dalījumam ir loka un laides izmēri, līdz ar to arī svars. Atkarībā no tiem, ierocis dalāms mazajos, lielajos un vaļņu arbaletos.
Parādās 5-4. gs. p.m.ē. Senajā Ķīnā. Vēlāk epizodiska arbaleta izmantošana fiksēta Senās Grieķijas un Romas rakstītajos avotos un arheoloģiskajā materiālā. Plašu izplatību neguva līdz pat 10. gs., jo profesionāls lokšāvējs bultu šāva tālāk, precīzāk un ātrāk. Sākot ar 11. gs., pieaug fortifikāciju nozīme kā arī karavīru skaits - arbalets kļūst visai populārs ierocis. Arbaleta bulta bija īsa (30-40 cm) un daudz smagāka, kas palielināja caursišanas spējas tuvā distancē. Tas vieglāk izmantojams šaurās telpās ar zemiem griestiem (t.i. ēku aizsardzībā). Šaušana bija fiziski vieglāka un neprasīja gadiem ilgu treniņu - pēc īsas apmācības jebkurš varēja to lietot (atšķirībā no lokšāvējiem, kam vajadzēja gadiem trenēties, lai sasniegtu labus rezultātus).
Senāko arbaletu stiegras uzvilka ar roku, atbalstot laides galu pret vēderu. Vēlāk strēlnieks stāvēja ar kājām uz loka, turēja stiegru rokās un, iztaisnojot muguru, nospriegoja to. Vēl vēlāk arbaleta galā kājas fiksēšanai tika pievienots īpaša skava, dēvēta arī par paminu vai kāpsli. 13.-14. gs. stiegras uzvilkšanai izmantots pie šāvēja jostas piestiprināta āķa, trīša un virves sistēma. 14. gs. otrajā pusē stiegra uzvilkta ar arbaleta laidei caurejošas skrūves un roktura palīdzību, kā arī metāla vai koka kazas kājas formas šarnīra sviras mehānismu. Ar tērauda loku aprīkota arbaleta stiegras uzvilkšanai 15. gs. kalpoja pie ieroča piestiprināts virvju, trīšu, zobratu un rokturu mehānisms. Kopš 15. gs. beigām, kad arbaleta laide kļuva garāka, stiegra tika uzvilkta ar kranekina palīdzību. Salīdzinoši ilgā stiegras uzvilkšana bija arbaleta lielākais tehnoloģiskais trūkums, kas ietekmēja ieroča ātršāvību.
14. gs. arbaleta efektīvā tālšāvība bija ap 200 m, šo ieroci izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. 15. gs. ar tērauda loku aprīkots arbalets bultu varēja raidīt vidēji ap 350 m, efektīvākie vaļņu arbaleti – līdz pat 375 m tālu. Tuvās distancēs bulta spēja caursist attiecīgā laika perioda jebkuras ķermeņa bruņas, līdz ar to arbalets kļuva par izplatītu ieroci cietokšņu garnizonu bruņojumā.
No 15. gs. otrajā pusē arbaletu pamazām sāka nomainīt rokas arkebūzas un arbaletistu vienības armijās sāka likvidēt (Francijas karaļa armijā tās saglabājās līdz 1520. gadam).
