Atšķirības starp "Dzelzs ceplis" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Dzelzs ceplis''' jeb '''dzelzs āmurs''', arī '''dzelzsāmurs''' - [[manufaktūra]]s tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzsāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura). | + | '''Dzelzs ceplis''' jeb '''dzelzs āmurs''', arī '''dzelzsāmurs''' (kr. ''вагранка'') - [[manufaktūra]]s tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzsāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura). |
[[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Pie cepļiem ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam (tā saturēja 30,0-45,0 % Fe un 0,1-3,0 % P2O5; visaugstākais P205 % sastāvs 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai; arī Engures dzelzs rūdai bija dažāds P205 % saturs, sākot no 0,10-0,23 līdz pat 1,32-3,05 [12, 25]). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā. | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Pie cepļiem ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam (tā saturēja 30,0-45,0 % Fe un 0,1-3,0 % P2O5; visaugstākais P205 % sastāvs 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai; arī Engures dzelzs rūdai bija dažāds P205 % saturs, sākot no 0,10-0,23 līdz pat 1,32-3,05 [12, 25]). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā. | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 7. februāris, plkst. 10.08
Dzelzs ceplis jeb dzelzs āmurs, arī dzelzsāmurs (kr. вагранка) - manufaktūras tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzsāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura).
Kurzemes un Zemgales hercogistē aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Pie cepļiem ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam (tā saturēja 30,0-45,0 % Fe un 0,1-3,0 % P2O5; visaugstākais P205 % sastāvs 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai; arī Engures dzelzs rūdai bija dažāds P205 % saturs, sākot no 0,10-0,23 līdz pat 1,32-3,05 [12, 25]). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā.
