Atšķirības starp "Pulvera dzirnavas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pulvera dzirnavas''' - [[manufaktūra]]s tipa ražotne šaujampulvera ([[Melnais pulveris|melnā pulvera]]) ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Oglēm bija jāsatur pēc iespējas mazāk pelnu - tādas ogles deva alkšņi un ievas, ko nocirstus glabāja 2-3 gadus, tad sazāģēja, saskaldīja un grauzdēja čuguna cilindros 7-9 stundas 200-400°C temperatūrā. Ogļu krāsa tapa vai nu tikai brūna (ar 60% C) vai melna (ar 80% C). Pulveris no mazāk sagruzdušām oglēm labāk uzliesmoja. Pulverim vajadzīgo koka ogli piegādāja no vietējiem [[Darvas ceplis|darvas cepļiem]], salpetri no [[Salpetra vārītava|salpetra vārītavām]], vienīgi sēru saņēma no Itālijas. Katru sastāvdaļu atsevišķi samala pulverī. Kopā materiālus samaisīja mitrā veidā ar 5% ūdens piedevu. Tā kā pulveris pat niecīgākā mitruma ietekmē kļuva nelietojams, tādēļ to iesaiņoja un uzglabāja hermētiski slēgtās koka mucās. | '''Pulvera dzirnavas''' - [[manufaktūra]]s tipa ražotne šaujampulvera ([[Melnais pulveris|melnā pulvera]]) ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Oglēm bija jāsatur pēc iespējas mazāk pelnu - tādas ogles deva alkšņi un ievas, ko nocirstus glabāja 2-3 gadus, tad sazāģēja, saskaldīja un grauzdēja čuguna cilindros 7-9 stundas 200-400°C temperatūrā. Ogļu krāsa tapa vai nu tikai brūna (ar 60% C) vai melna (ar 80% C). Pulveris no mazāk sagruzdušām oglēm labāk uzliesmoja. Pulverim vajadzīgo koka ogli piegādāja no vietējiem [[Darvas ceplis|darvas cepļiem]], salpetri no [[Salpetra vārītava|salpetra vārītavām]], vienīgi sēru saņēma no Itālijas. Katru sastāvdaļu atsevišķi samala pulverī. Kopā materiālus samaisīja mitrā veidā ar 5% ūdens piedevu. Tā kā pulveris pat niecīgākā mitruma ietekmē kļuva nelietojams, tādēļ to iesaiņoja un uzglabāja hermētiski slēgtās koka mucās. | ||
| − | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] pulvera dzirnavas | + | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] bijušas 5 pulvera dzirnavas: Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā. Laikā no 1645. līdz 1658. gadam (līdz Zviedrijas iebrukumam) hercogistē ražots ap 45-60 t šaujampulvera gadā. Visilgāk darbojušās Skrundas dzirnavas. Kandavas un Tomes pulvera dzirnavas savus ražojumus izveda galvenokārt uz Rīgu, bet pārējās - uz Kurzemes kolonijām vai Poliju. Pēc zviedru karaspēka izvākšanās no Kurzemes un miera noslēgšanas 1660. gadā darbību atjaunoja vairs tikai 3 dzirnavas, no kurām Kandavas pulvera dzirnavu ienākumi 1675. gadā bija tikai 45 florēni (1 dālderis = 3 florēni; 1 centners pulvera maksāja 50 florēnus). Pulvera eksportu pārtrauca pēc 1660. gada, kad pilnībā bija mainījušies pasaules tirgus apstākļi (pat Rīga pārtrauca iepirkt Kurzemes pulveri, jo to par daudz lētāku cenu lielākos apjomos varēja iepirkt Zviedrijā). Kandavas pulvera dzirnavu ieņēmumu un izdevumu tāmē 1697.-1711. gadiem redzams, ka izdevumi pārsniedza ieņēmumus. Frīdriha Kazimira laikā hercogistē ražoja galvenokārt vairs tikai medību un raķešu pulveri. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 6. jūnijs, plkst. 12.15
Pulvera dzirnavas - manufaktūras tipa ražotne šaujampulvera (melnā pulvera) ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Oglēm bija jāsatur pēc iespējas mazāk pelnu - tādas ogles deva alkšņi un ievas, ko nocirstus glabāja 2-3 gadus, tad sazāģēja, saskaldīja un grauzdēja čuguna cilindros 7-9 stundas 200-400°C temperatūrā. Ogļu krāsa tapa vai nu tikai brūna (ar 60% C) vai melna (ar 80% C). Pulveris no mazāk sagruzdušām oglēm labāk uzliesmoja. Pulverim vajadzīgo koka ogli piegādāja no vietējiem darvas cepļiem, salpetri no salpetra vārītavām, vienīgi sēru saņēma no Itālijas. Katru sastāvdaļu atsevišķi samala pulverī. Kopā materiālus samaisīja mitrā veidā ar 5% ūdens piedevu. Tā kā pulveris pat niecīgākā mitruma ietekmē kļuva nelietojams, tādēļ to iesaiņoja un uzglabāja hermētiski slēgtās koka mucās.
Kurzemes un Zemgales hercogistē bijušas 5 pulvera dzirnavas: Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā. Laikā no 1645. līdz 1658. gadam (līdz Zviedrijas iebrukumam) hercogistē ražots ap 45-60 t šaujampulvera gadā. Visilgāk darbojušās Skrundas dzirnavas. Kandavas un Tomes pulvera dzirnavas savus ražojumus izveda galvenokārt uz Rīgu, bet pārējās - uz Kurzemes kolonijām vai Poliju. Pēc zviedru karaspēka izvākšanās no Kurzemes un miera noslēgšanas 1660. gadā darbību atjaunoja vairs tikai 3 dzirnavas, no kurām Kandavas pulvera dzirnavu ienākumi 1675. gadā bija tikai 45 florēni (1 dālderis = 3 florēni; 1 centners pulvera maksāja 50 florēnus). Pulvera eksportu pārtrauca pēc 1660. gada, kad pilnībā bija mainījušies pasaules tirgus apstākļi (pat Rīga pārtrauca iepirkt Kurzemes pulveri, jo to par daudz lētāku cenu lielākos apjomos varēja iepirkt Zviedrijā). Kandavas pulvera dzirnavu ieņēmumu un izdevumu tāmē 1697.-1711. gadiem redzams, ka izdevumi pārsniedza ieņēmumus. Frīdriha Kazimira laikā hercogistē ražoja galvenokārt vairs tikai medību un raķešu pulveri.
Literatūra par šo tēmu
- I.Grosvalds, A.Zalsters, U.Alksnis, I.Meirovics. Šaujampulveris // RTU Zinātniskie raksti. Humanitārās un sociālās zinātnes. 2005., Nr.7., 22.-34. lpp.
