Atšķirības starp "Bruņinieks" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
Atkarībā no konteksta: | Atkarībā no konteksta: | ||
| − | * '''1.''' '''Smagi bruņots jātnieks''' (an. ''man-at-arms'', fr. ''gendarmes'', kr. ''латник'') - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi. Latviešu valodā dēvēts par | + | * '''1.''' '''Smagi bruņots jātnieks''' (an. ''man-at-arms'', fr. ''gendarmes'', kr. ''латник'') - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi. Latviešu valodā dēvēts par bruņinieku, taču pareizāk būtu, lai nerastos pārpratumi sakarā ar [[Bruņniecība]]s kā slēgtas korporācijas pastāvēšanu, pareizāk būtu dēvēt par '''bruņnesi''' (diemžēl šo terminu praktiski neizmanto, jo uz viduslaikiem attiecināmā terminoloģija latviešu valodā praktiski nav izstrādāta). |
* '''2.''' '''Bruņinieks''' (an. ''knight'', kr. ''рыцарь'') - XV-XVII gs. izveidojusies dižciltīgo kategorija, [[Sizerens|sizerena]] [[vasalis]], no smagi bruņotajiem jātniekiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais, kura senči ieguvuši dižciltību un lēni ar militāro dienestu. Plašākā nozīmē bruņinieki bija visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku [[senjors]] vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb [[Benefīcijs|benefīciju]]. Par bruņinieku varēja kļūt arī vienkāršo kārtu ļaudis, izrādot izcilas militārās spējas dienestā. Bruņinieku bija ļoti maz, daudz vairāk bija tādu, kas nedabūja zelta piešus, neraugoties uz izcelsmi. Piemēram, 1459. gadā visā Anglijas karalistē bija aptuveni tikai 190 bruņinieki, bet ja atskaita pērus, kuri lielāko tiesu bija kungi gados, tad paliek pāri kādi 150 kaujasspējīgi īpatņi. Arī pirms [[Simtgadu karš|Simtgadu kara]] Anglijas karalistē bija mazliet vairāķ nekā 400 bruņinieku, bet ap 1500. gadu - kādi 300. Arī Francijas karalistē XIV gs. otrajā pusē bruņinieki bija kādi 11-12% no visiem smagi bruņotajiem jātniekiem, bet vēlāk to skaits strauji saruka: 1411. gadā zem Orleānas Šarla karogiem bruņinieki un banereti bija tikai 3,3% no visiem bruņās tērptajiem (no 674 smagi bruņotajiem jātniekiem); zem armaņjaku karogiem 1414 bruņinieki (no 3306 smagi bruņotajiem jātniekiem); dofina armijā 1418.-1420. gados 2,3% (no 3187 smagi bruņotajiem jātniekiem). Armijā, kas 1429. gadā devās uz Orleānu, bija tikai 40 bruņinieki. XV.–XVI. gs. gaitā bruņinieku dzimtas, izveidoja [[bruņniecība|bruņniecību]] kā slēgtu [[kārta]]s korporāciju. | * '''2.''' '''Bruņinieks''' (an. ''knight'', kr. ''рыцарь'') - XV-XVII gs. izveidojusies dižciltīgo kategorija, [[Sizerens|sizerena]] [[vasalis]], no smagi bruņotajiem jātniekiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais, kura senči ieguvuši dižciltību un lēni ar militāro dienestu. Plašākā nozīmē bruņinieki bija visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku [[senjors]] vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb [[Benefīcijs|benefīciju]]. Par bruņinieku varēja kļūt arī vienkāršo kārtu ļaudis, izrādot izcilas militārās spējas dienestā. Bruņinieku bija ļoti maz, daudz vairāk bija tādu, kas nedabūja zelta piešus, neraugoties uz izcelsmi. Piemēram, 1459. gadā visā Anglijas karalistē bija aptuveni tikai 190 bruņinieki, bet ja atskaita pērus, kuri lielāko tiesu bija kungi gados, tad paliek pāri kādi 150 kaujasspējīgi īpatņi. Arī pirms [[Simtgadu karš|Simtgadu kara]] Anglijas karalistē bija mazliet vairāķ nekā 400 bruņinieku, bet ap 1500. gadu - kādi 300. Arī Francijas karalistē XIV gs. otrajā pusē bruņinieki bija kādi 11-12% no visiem smagi bruņotajiem jātniekiem, bet vēlāk to skaits strauji saruka: 1411. gadā zem Orleānas Šarla karogiem bruņinieki un banereti bija tikai 3,3% no visiem bruņās tērptajiem (no 674 smagi bruņotajiem jātniekiem); zem armaņjaku karogiem 1414 bruņinieki (no 3306 smagi bruņotajiem jātniekiem); dofina armijā 1418.-1420. gados 2,3% (no 3187 smagi bruņotajiem jātniekiem). Armijā, kas 1429. gadā devās uz Orleānu, bija tikai 40 bruņinieki. XV.–XVI. gs. gaitā bruņinieku dzimtas, izveidoja [[bruņniecība|bruņniecību]] kā slēgtu [[kārta]]s korporāciju. | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 7. jūnijs, plkst. 17.11
Atkarībā no konteksta:
- 1. Smagi bruņots jātnieks (an. man-at-arms, fr. gendarmes, kr. латник) - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi. Latviešu valodā dēvēts par bruņinieku, taču pareizāk būtu, lai nerastos pārpratumi sakarā ar Bruņniecības kā slēgtas korporācijas pastāvēšanu, pareizāk būtu dēvēt par bruņnesi (diemžēl šo terminu praktiski neizmanto, jo uz viduslaikiem attiecināmā terminoloģija latviešu valodā praktiski nav izstrādāta).
- 2. Bruņinieks (an. knight, kr. рыцарь) - XV-XVII gs. izveidojusies dižciltīgo kategorija, sizerena vasalis, no smagi bruņotajiem jātniekiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais, kura senči ieguvuši dižciltību un lēni ar militāro dienestu. Plašākā nozīmē bruņinieki bija visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju. Par bruņinieku varēja kļūt arī vienkāršo kārtu ļaudis, izrādot izcilas militārās spējas dienestā. Bruņinieku bija ļoti maz, daudz vairāk bija tādu, kas nedabūja zelta piešus, neraugoties uz izcelsmi. Piemēram, 1459. gadā visā Anglijas karalistē bija aptuveni tikai 190 bruņinieki, bet ja atskaita pērus, kuri lielāko tiesu bija kungi gados, tad paliek pāri kādi 150 kaujasspējīgi īpatņi. Arī pirms Simtgadu kara Anglijas karalistē bija mazliet vairāķ nekā 400 bruņinieku, bet ap 1500. gadu - kādi 300. Arī Francijas karalistē XIV gs. otrajā pusē bruņinieki bija kādi 11-12% no visiem smagi bruņotajiem jātniekiem, bet vēlāk to skaits strauji saruka: 1411. gadā zem Orleānas Šarla karogiem bruņinieki un banereti bija tikai 3,3% no visiem bruņās tērptajiem (no 674 smagi bruņotajiem jātniekiem); zem armaņjaku karogiem 1414 bruņinieki (no 3306 smagi bruņotajiem jātniekiem); dofina armijā 1418.-1420. gados 2,3% (no 3187 smagi bruņotajiem jātniekiem). Armijā, kas 1429. gadā devās uz Orleānu, bija tikai 40 bruņinieki. XV.–XVI. gs. gaitā bruņinieku dzimtas, izveidoja bruņniecību kā slēgtu kārtas korporāciju.
Skat. arī: bruņas, bruņniecības sols, bruņniecības matrikula, bruņinieku turnīrs, žandarms
XIII gs. pirmā puse
zirga aprīkojums, XIII gs. pirmā puse
XIII gs. vidus
XIII gs. otrā puse
XIV gs. pirmā puse
zirga aprīkojums XIV gs.
XIV gs. vidus
XIV gs. otrā puse
XV gs. pirmā puse
XV gs. vidus
XV gs. otrā puse
XV gs.
XVI gs. pirmā puse
XVI gs. vidus
XVI gs. otrā puse
XVI gs. beigas
