Atšķirības starp "Feodālisms" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Izteikts sabiedrības dalījums [[Kārta|kārtās]] un kārtu tiesiskā nevienlīdzība: politiskās un ekonomiskās privilēģijas augstākajām kārtām ([[muižniecība]]i, [[garīdzniecība]]i) un zemāko kārtu nepilntiesība (piemēram, [[zemniecība]]s atrašanās [[dzimtbūšana]]s stāvoklī). Rietumeiropā ''feodālisms'' kā politiska sistēma, kā to ir atzīmējis konstitucionālo tiesību vēstures pētnieks beļģu autors Rauls C. van Kānegems, noformējās jau Karolingu impērijā, kad valsts vara decentralizēta par labu vietējai varai un īpaši priviliģētām personām, kopienām vai korporācijām [[Senjorālā monarhija|senjorālās monarhijas]] apstākļos. Tomēr, nosakot feodālo kārtu tiesību augšējo hronoloģisko robežu, ir jāņem vērā franču vēsturnieka Žorža Dibī izteiktais atzinums, ka tieši XI gadsimts ir bijis izšķirošais rietumu feodālisma veidošanās procesā, piebilstot, ka laikmets no 1070. līdz 1180. gadam dēvējams par "lielā progresa gadsimtu", kurā feodālisms kā sistēma tika ieviests visā Eiropā. Šo uzskatu atbalsta arī amerikāņu tiesību vēsturnieks H.Dž. Bermans, atzīmējot, ka tieši XI-XII gs. feodālās tiesības tika nodalītas no citām tiesībām un būtiski sistematizētas. Sīkāk feodālās sistēmas izplatīšanos no Franku valsts novada starp Luāru un Sēnu visā Eiropā apraksta R.C. van Kānegems, piemetinot, ka Frīzlandē un Skandināvijā tās iespaids bija minimāls. Zināmu laiku feodāla sistēma pastāvēja arī [[Levante|Levantē]] - pirmā krusta karagājiena rezultātā krustnešu nodibinātajās valstīs. Feodālās sistēmas laikmeta valstis nepazina suverenitātes principu, jo valsts varu ierobežoja katoļu baznīca, bez tam visi [[Monarhs|monarhi]] Rietumeiropā vismaz formāli tika uzskatīti par [[Svētās Romas impērija]]s imperatoram vai arī [[Pāvests|pāvestam]] pakļautiem. Politiskā nozīmē feodālā sistēma pārstāja eksistēt līdz ar [[Absolūtā monarhija|absolūto monarhiju]] veidošanos, kurās iepriekšējā perioda feodālo decentralizāciju nomainīja varas centralizācija un birokratizācija (šis process Rietumeiropā iesākās ar XVI gs., jo stipra valdnieka vara izrādījās vienīgais glābiņš no [[reformācija]]s un tai sekojošu [[Ticības kari|ticības karu]] radītā haosa). Tomēr ekonomiskie un tiesiskie feodālisma elementi saglabājās līdz XVIII gs. (atsevišķas iezīmes vēl ilgāk), piemēram, dzimtbūšanas institūts Centrāleiropā un Austrumeiropā vai arī lēņtiesiskais režīms, saglabājās daudz ilgāk (līdz XIX gs., atsevišķas iezīmes līdz XX gs.), dažas iezīmes pat līdz mūsu dienām. | Izteikts sabiedrības dalījums [[Kārta|kārtās]] un kārtu tiesiskā nevienlīdzība: politiskās un ekonomiskās privilēģijas augstākajām kārtām ([[muižniecība]]i, [[garīdzniecība]]i) un zemāko kārtu nepilntiesība (piemēram, [[zemniecība]]s atrašanās [[dzimtbūšana]]s stāvoklī). Rietumeiropā ''feodālisms'' kā politiska sistēma, kā to ir atzīmējis konstitucionālo tiesību vēstures pētnieks beļģu autors Rauls C. van Kānegems, noformējās jau Karolingu impērijā, kad valsts vara decentralizēta par labu vietējai varai un īpaši priviliģētām personām, kopienām vai korporācijām [[Senjorālā monarhija|senjorālās monarhijas]] apstākļos. Tomēr, nosakot feodālo kārtu tiesību augšējo hronoloģisko robežu, ir jāņem vērā franču vēsturnieka Žorža Dibī izteiktais atzinums, ka tieši XI gadsimts ir bijis izšķirošais rietumu feodālisma veidošanās procesā, piebilstot, ka laikmets no 1070. līdz 1180. gadam dēvējams par "lielā progresa gadsimtu", kurā feodālisms kā sistēma tika ieviests visā Eiropā. Šo uzskatu atbalsta arī amerikāņu tiesību vēsturnieks H.Dž. Bermans, atzīmējot, ka tieši XI-XII gs. feodālās tiesības tika nodalītas no citām tiesībām un būtiski sistematizētas. Sīkāk feodālās sistēmas izplatīšanos no Franku valsts novada starp Luāru un Sēnu visā Eiropā apraksta R.C. van Kānegems, piemetinot, ka Frīzlandē un Skandināvijā tās iespaids bija minimāls. Zināmu laiku feodāla sistēma pastāvēja arī [[Levante|Levantē]] - pirmā krusta karagājiena rezultātā krustnešu nodibinātajās valstīs. Feodālās sistēmas laikmeta valstis nepazina suverenitātes principu, jo valsts varu ierobežoja katoļu baznīca, bez tam visi [[Monarhs|monarhi]] Rietumeiropā vismaz formāli tika uzskatīti par [[Svētās Romas impērija]]s imperatoram vai arī [[Pāvests|pāvestam]] pakļautiem. Politiskā nozīmē feodālā sistēma pārstāja eksistēt līdz ar [[Absolūtā monarhija|absolūto monarhiju]] veidošanos, kurās iepriekšējā perioda feodālo decentralizāciju nomainīja varas centralizācija un birokratizācija (šis process Rietumeiropā iesākās ar XVI gs., jo stipra valdnieka vara izrādījās vienīgais glābiņš no [[reformācija]]s un tai sekojošu [[Ticības kari|ticības karu]] radītā haosa). Tomēr ekonomiskie un tiesiskie feodālisma elementi saglabājās līdz XVIII gs. (atsevišķas iezīmes vēl ilgāk), piemēram, dzimtbūšanas institūts Centrāleiropā un Austrumeiropā vai arī lēņtiesiskais režīms, saglabājās daudz ilgāk (līdz XIX gs., atsevišķas iezīmes līdz XX gs.), dažas iezīmes pat līdz mūsu dienām. | ||
| − | Tīrā veidā ''feodālisms'' | + | Tīrā veidā ''feodālisms'' pastāvēja tikai [[Jeruzālemes karaliste|Jeruzālemes karalistē]], kura tika radīta iekarotajās [[Levante]]s zemēs pilnīgi no jauna. Taču tā pamatiezīmes bija sastopamas arī Rietumeiropā viduslaikos, gan ar lokālām atšķirībām, taču princips "par dienestu piešķirts valdījums uz dienesta laiku" vēsturē sastopamams arī daudzviet citur pasaulē, tāpēc dažkārt (it sevišķi [[Marksisms|marksistisko skolu]] pārstāvji) runā par ''feodālismu'' arī Āzijā un Āfrikā. |
* [[Marksisms|Marksistisko]] vēsturnieku traktējumā: sabiedriski ekonomiska formācija, kas izveidojusies [[verdzība]]s vai [[pirmatnējās kopienas iekārta]]s sabrukuma rezultātā, izveidojot [[Šķira|šķiru]] sabiedrību, kura dalās feodāļos un zemniekos. Valdošā ekspluatatoru šķira - [[feodāļi]], - sastāvēja no [[muižniecība]]s un augstākās [[garīdzniecība]]s, tajā pastāvēja dalījums [[Kārta|kārtās]], sīkei feodāļi bija pakļauti lielajiem feodāļiem. Pats lielākais feodālis bija [[Baznīca]]. Ekspluatētā [[zemniecība]] bija politiskā un juridiskā ziņā beztiesīga. Pilsētās iedzīvotāju pamatmasa bija [[meistari]], [[zeļļi]], [[mācekļi]] un melnstrādnieki. Feodālismā valdošo ražošanas attiecību pamatā bija ražošanas līdzekļu - pirmām kārtām zemes un tās apstrādātāju, - piederēšana īpašumā feodāļiem. Zemnieks nepiederēja feodālim pilnībā, bet bija no tā dažādi personīgi atkarīgs. Ražošanas spēku attīstība feodālisma apstākļos bija iespējama tikai, pamatojoties uz atkarīgo zemnieku darbu, kuriem bija sava saimniecība, daži darba rīki un zināma materiāla ieinteresētība darbā. Feodālo ražošanas veidu raksturo secīga 3 zemes rentes veidu - atstrādāšanas (klaušu), naturālās un naudas rentes, - nomaiņa. Zemes rente bija specifiska ekspluatācijas forma feodālajā sabiedrībā, kas bieži bija ne tikai dzimtcilvēku virsdarba, bet daļēji arī viņu nepieciešamā darba produkts. Feodālajai iekārtai raksturīga naturālā saimniecība un zems tehnikas līmenis. Feodālā valsts parasti bija kārtu vai absolūtā monarhija, sabiedrības garīgajā dzīvē valdīja reliģija. Visu feodālās sabiedrības vēsturi caurauž šķiru cīņa - zemnieku sacelšanās, kaut leilāko tiesu notika zem reliģijas karoga, satricināja feodālo iekārtu un paātrināja tās bojāeju. Feodālisma vietā nāca [[kapitālisms]] - trešā un pēdējā sabiedrības ekspluatatoriskā forma. | * [[Marksisms|Marksistisko]] vēsturnieku traktējumā: sabiedriski ekonomiska formācija, kas izveidojusies [[verdzība]]s vai [[pirmatnējās kopienas iekārta]]s sabrukuma rezultātā, izveidojot [[Šķira|šķiru]] sabiedrību, kura dalās feodāļos un zemniekos. Valdošā ekspluatatoru šķira - [[feodāļi]], - sastāvēja no [[muižniecība]]s un augstākās [[garīdzniecība]]s, tajā pastāvēja dalījums [[Kārta|kārtās]], sīkei feodāļi bija pakļauti lielajiem feodāļiem. Pats lielākais feodālis bija [[Baznīca]]. Ekspluatētā [[zemniecība]] bija politiskā un juridiskā ziņā beztiesīga. Pilsētās iedzīvotāju pamatmasa bija [[meistari]], [[zeļļi]], [[mācekļi]] un melnstrādnieki. Feodālismā valdošo ražošanas attiecību pamatā bija ražošanas līdzekļu - pirmām kārtām zemes un tās apstrādātāju, - piederēšana īpašumā feodāļiem. Zemnieks nepiederēja feodālim pilnībā, bet bija no tā dažādi personīgi atkarīgs. Ražošanas spēku attīstība feodālisma apstākļos bija iespējama tikai, pamatojoties uz atkarīgo zemnieku darbu, kuriem bija sava saimniecība, daži darba rīki un zināma materiāla ieinteresētība darbā. Feodālo ražošanas veidu raksturo secīga 3 zemes rentes veidu - atstrādāšanas (klaušu), naturālās un naudas rentes, - nomaiņa. Zemes rente bija specifiska ekspluatācijas forma feodālajā sabiedrībā, kas bieži bija ne tikai dzimtcilvēku virsdarba, bet daļēji arī viņu nepieciešamā darba produkts. Feodālajai iekārtai raksturīga naturālā saimniecība un zems tehnikas līmenis. Feodālā valsts parasti bija kārtu vai absolūtā monarhija, sabiedrības garīgajā dzīvē valdīja reliģija. Visu feodālās sabiedrības vēsturi caurauž šķiru cīņa - zemnieku sacelšanās, kaut leilāko tiesu notika zem reliģijas karoga, satricināja feodālo iekārtu un paātrināja tās bojāeju. Feodālisma vietā nāca [[kapitālisms]] - trešā un pēdējā sabiedrības ekspluatatoriskā forma. | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 12. oktobris, plkst. 05.06
Feodālisms (no viduslat. feodum; angl. feudalism, vāc. Feudalismus, fr. féodalité, kr. феодализм) - sociāli politiska sabiedrības iekārta, kura pastāvēja uz lēņu sistēmas pamata, veidojot savstarpējo pienākumu attiecības starp lēņa kungu (senjoru) un lēņa vīru (vasali), kur viens piešķīra feodu vai aizgādību u.tml., bet otrs atdarīja, pildot noteiktus pienākumus.
Izteikts sabiedrības dalījums kārtās un kārtu tiesiskā nevienlīdzība: politiskās un ekonomiskās privilēģijas augstākajām kārtām (muižniecībai, garīdzniecībai) un zemāko kārtu nepilntiesība (piemēram, zemniecības atrašanās dzimtbūšanas stāvoklī). Rietumeiropā feodālisms kā politiska sistēma, kā to ir atzīmējis konstitucionālo tiesību vēstures pētnieks beļģu autors Rauls C. van Kānegems, noformējās jau Karolingu impērijā, kad valsts vara decentralizēta par labu vietējai varai un īpaši priviliģētām personām, kopienām vai korporācijām senjorālās monarhijas apstākļos. Tomēr, nosakot feodālo kārtu tiesību augšējo hronoloģisko robežu, ir jāņem vērā franču vēsturnieka Žorža Dibī izteiktais atzinums, ka tieši XI gadsimts ir bijis izšķirošais rietumu feodālisma veidošanās procesā, piebilstot, ka laikmets no 1070. līdz 1180. gadam dēvējams par "lielā progresa gadsimtu", kurā feodālisms kā sistēma tika ieviests visā Eiropā. Šo uzskatu atbalsta arī amerikāņu tiesību vēsturnieks H.Dž. Bermans, atzīmējot, ka tieši XI-XII gs. feodālās tiesības tika nodalītas no citām tiesībām un būtiski sistematizētas. Sīkāk feodālās sistēmas izplatīšanos no Franku valsts novada starp Luāru un Sēnu visā Eiropā apraksta R.C. van Kānegems, piemetinot, ka Frīzlandē un Skandināvijā tās iespaids bija minimāls. Zināmu laiku feodāla sistēma pastāvēja arī Levantē - pirmā krusta karagājiena rezultātā krustnešu nodibinātajās valstīs. Feodālās sistēmas laikmeta valstis nepazina suverenitātes principu, jo valsts varu ierobežoja katoļu baznīca, bez tam visi monarhi Rietumeiropā vismaz formāli tika uzskatīti par Svētās Romas impērijas imperatoram vai arī pāvestam pakļautiem. Politiskā nozīmē feodālā sistēma pārstāja eksistēt līdz ar absolūto monarhiju veidošanos, kurās iepriekšējā perioda feodālo decentralizāciju nomainīja varas centralizācija un birokratizācija (šis process Rietumeiropā iesākās ar XVI gs., jo stipra valdnieka vara izrādījās vienīgais glābiņš no reformācijas un tai sekojošu ticības karu radītā haosa). Tomēr ekonomiskie un tiesiskie feodālisma elementi saglabājās līdz XVIII gs. (atsevišķas iezīmes vēl ilgāk), piemēram, dzimtbūšanas institūts Centrāleiropā un Austrumeiropā vai arī lēņtiesiskais režīms, saglabājās daudz ilgāk (līdz XIX gs., atsevišķas iezīmes līdz XX gs.), dažas iezīmes pat līdz mūsu dienām.
Tīrā veidā feodālisms pastāvēja tikai Jeruzālemes karalistē, kura tika radīta iekarotajās Levantes zemēs pilnīgi no jauna. Taču tā pamatiezīmes bija sastopamas arī Rietumeiropā viduslaikos, gan ar lokālām atšķirībām, taču princips "par dienestu piešķirts valdījums uz dienesta laiku" vēsturē sastopamams arī daudzviet citur pasaulē, tāpēc dažkārt (it sevišķi marksistisko skolu pārstāvji) runā par feodālismu arī Āzijā un Āfrikā.
- Marksistisko vēsturnieku traktējumā: sabiedriski ekonomiska formācija, kas izveidojusies verdzības vai pirmatnējās kopienas iekārtas sabrukuma rezultātā, izveidojot šķiru sabiedrību, kura dalās feodāļos un zemniekos. Valdošā ekspluatatoru šķira - feodāļi, - sastāvēja no muižniecības un augstākās garīdzniecības, tajā pastāvēja dalījums kārtās, sīkei feodāļi bija pakļauti lielajiem feodāļiem. Pats lielākais feodālis bija Baznīca. Ekspluatētā zemniecība bija politiskā un juridiskā ziņā beztiesīga. Pilsētās iedzīvotāju pamatmasa bija meistari, zeļļi, mācekļi un melnstrādnieki. Feodālismā valdošo ražošanas attiecību pamatā bija ražošanas līdzekļu - pirmām kārtām zemes un tās apstrādātāju, - piederēšana īpašumā feodāļiem. Zemnieks nepiederēja feodālim pilnībā, bet bija no tā dažādi personīgi atkarīgs. Ražošanas spēku attīstība feodālisma apstākļos bija iespējama tikai, pamatojoties uz atkarīgo zemnieku darbu, kuriem bija sava saimniecība, daži darba rīki un zināma materiāla ieinteresētība darbā. Feodālo ražošanas veidu raksturo secīga 3 zemes rentes veidu - atstrādāšanas (klaušu), naturālās un naudas rentes, - nomaiņa. Zemes rente bija specifiska ekspluatācijas forma feodālajā sabiedrībā, kas bieži bija ne tikai dzimtcilvēku virsdarba, bet daļēji arī viņu nepieciešamā darba produkts. Feodālajai iekārtai raksturīga naturālā saimniecība un zems tehnikas līmenis. Feodālā valsts parasti bija kārtu vai absolūtā monarhija, sabiedrības garīgajā dzīvē valdīja reliģija. Visu feodālās sabiedrības vēsturi caurauž šķiru cīņa - zemnieku sacelšanās, kaut leilāko tiesu notika zem reliģijas karoga, satricināja feodālo iekārtu un paātrināja tās bojāeju. Feodālisma vietā nāca kapitālisms - trešā un pēdējā sabiedrības ekspluatatoriskā forma.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 33. lpp.
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 121. lpp.
- Zeids T. Feodālisms Livonijā. - LVI paraugtipogrāfija: Rīga, 1951
- Norman F. Cantor. The Civilization of the Middle Ages. - HarperPerennial: New York, 1993, ISBN 0-06-092553-1
- Barlow Frank. The Feudal Kingdom of England 1042–1216 (Fourth ed.). - Longman: New York, 1998. ISBN 0-582-49504-0
- Alain Guerreau. Le Féodalisme: un horizon théorique. - Sycomore: Paris, 1980
- Jean-Pierre Poly et Eric Bournazel. La Mutation féodale Xe-XIIe siècle. / Collection Nouvelle Clio. - PUF: Paris, 1980
- Jean-Pierre Poly et Eric Bournazel. Les Féodalités. - PUF: Paris, 1998.
Resursi internetā par šo tēmu
- Thomas Brückner. Lehnsauftragung - Juristische Fakultät der Bayerischen Julius-Maximilians-Universität Würzburg, 2002 (.pdf)
- Johann Schilter, Gottlieb Heineccius. Institutiones iuris feudalis germanici et longobardici.
