Atšķirības starp "Krasikovs Pjotrs" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 04.58

Pjotrs Krasikovs (Петр Красиков, 1893-?) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, apakšvirsnieks, LKO kavalieris

Dzimis 1893. gada 7. februārī Rīgā, Vladimira Krasikova ģimenē. Strādnieks. 1914. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 141. Možaiskas kājnieku pulkā. Apbalvots ar Jura krustu (II, III, IV šķ.). 1918. gada martā atvaļinājies kā feldfēbelis un atgriezies Rīgā.

1919. gada maijā brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kaprālis. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1555) par to, ka 1920. gada 20. janvārī pie Kabaljevas sādžas Krasikovs kā ložmetējnieku komandas komandieris pielavījās pretinieka pozīcijām, kur bija nocietinājušies aptuveni 400 vīri, ar labi mērķētu uguni piespieda tos bēgt un pirmais ielauzās sādžā. Atvaļināts 1921. gada 1. februārī

Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā atslēdznieks. Saņēmis jaunsaimniecību Hincenbergas (mūsd. Inčukalns) muižā. 1941. gada jūnijā ar ģimeni deportēts uz PSRS ziemeļaustrumiem. PSRS IeTK Sevišķā apspriede 1942. gada 25. aprīlī notiesāja Krasikovu uz 5 gadiem KARLAGā. Par viņa tālāko likteni ziņu nav.

Literatūra par šo tēmu

• Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 259. lpp.