Atšķirības starp "Štenders Johans" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 09.54

Johans Stenders (Johann Stender, 1899-1967) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, kareivis, LKO kavalieris.

Dzimis 1889. gada 19. jūlijā Subatē. Absolvējis ģimnāziju.

1918. gada 20. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kareivis.

1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.292) par to, ka 1920. gada 5. janvārī izlūkgājienā uz Steķu sādžu kopā ar 2 kareivjeim iekļuva ienaidnieka ugunī, taču, neraugoties uz ievainojumu rokā un galvā, turpināja cīņu līdz papildspēku atnākšanai. Atvaļināts 1921. gada 26. martā kā dižkareivis.

Saņēmis jaunsaimniecību Prodes pagasta Kazimirvaldes muižā, dzīvojis Asares pagasta Mācītājmuižā. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Literatūra par šo tēmu

• Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 489. lpp.