Atšķirības starp "Andzaurovs Igors" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1911. gada 29. martā Rīgā. 1. pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Iekškrieviju, kur palika arī pēc [[Pilsoņu karš Krievijā|pilsoņu kara]] beigām. 1929. gadā absolvējis Zveņigorodas ciema pamatskolu, 1931. gadā – pedagoģisko tehnikumu Maskavā. | Dzimis 1911. gada 29. martā Rīgā. 1. pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Iekškrieviju, kur palika arī pēc [[Pilsoņu karš Krievijā|pilsoņu kara]] beigām. 1929. gadā absolvējis Zveņigorodas ciema pamatskolu, 1931. gadā – pedagoģisko tehnikumu Maskavā. | ||
| − | 1933. gadā iesaukts [[Sarkanā Armija|Sarkanajā armijā]]. 1937. gadā absolvējis Ļeņingradas kara inženieru skolu. Kā vada komandieris piedalījies PSRS-Somijas karā (1939-1940), apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1941-1943 gados 40. atsevišķā pontontiltu bataljona komandieris. 1943. gadā apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, vēlāk ar Padomju Savienības varoņa Zelta zvaigzni, paaugstināts pakāpē un rudenī iecelts par 1. pontontiltu brigādes komandieri. 1944-1955 gados 8. atsevišķā smago pontontiltu pulka komandieris II Ukrainas frontes sastāvā. Apbalvots ar Tēvijas kara un Aleksandra Ņevska (I šķira) ordeņiem. Medaļas Par kaujas nopelniem (''За боевые заслуги''), Par Budapeštas ieņemšanu (''За взятие Будапешта''), Par Vīnes ieņemšanu (''За взятие Вены''), Par uzvaru pār Vāciju (''За победу над Германией''). 1945. gadā pulks pārdislocēts uz Tālajiem Austrumiem un piedalījās karadarbībā pret Japānas impērijas armiju Mandžūrijā. Pēc kara iecelts par 16. motorizētā kājnieku pulka komandieri Kijevā. 1948. gadā iecelts par bataljona komandieri 52. atsevišķajā inženierceltnieku pulkā Semipalatinskā. 1950. gadā absolvēja kara inženieru kvalifikācijas paaugstināšanas kursus Tomskā. Pēc tam dienēja Ziemeļkaukāza kara apgabalā kā pasniedzējs militārajā auto skolā. 1955. gadā demobilizējies, un ar ģimeni (sieva, dēls un meita) ameties uz dzīvi Dņepropetrovskā. Miris 1988. gada 24. martā. | + | 1933. gadā iesaukts [[Sarkanā Armija|Sarkanajā armijā]]. 1937. gadā absolvējis Ļeņingradas kara inženieru skolu. Kā vada komandieris piedalījies PSRS-Somijas karā (1939-1940), apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1941-1943 gados 40. atsevišķā pontontiltu bataljona komandieris. 1943. gadā apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, vēlāk ar Padomju Savienības varoņa Zelta zvaigzni, paaugstināts pakāpē un rudenī iecelts par 1. pontontiltu brigādes komandieri. 1944-1955 gados 8. atsevišķā smago pontontiltu pulka komandieris II Ukrainas frontes sastāvā. Apbalvots ar Tēvijas kara un Aleksandra Ņevska (I šķira) ordeņiem. Medaļas: ''Par kaujas nopelniem'' (''За боевые заслуги''), ''Par Budapeštas ieņemšanu'' (''За взятие Будапешта''), ''Par Vīnes ieņemšanu'' (''За взятие Вены''), ''Par uzvaru pār Vāciju'' (''За победу над Германией''). 1945. gadā pulks pārdislocēts uz Tālajiem Austrumiem un piedalījās karadarbībā pret Japānas impērijas armiju Mandžūrijā. Pēc kara iecelts par 16. motorizētā kājnieku pulka komandieri Kijevā. 1948. gadā iecelts par bataljona komandieri 52. atsevišķajā inženierceltnieku pulkā Semipalatinskā. 1950. gadā absolvēja kara inženieru kvalifikācijas paaugstināšanas kursus Tomskā. Pēc tam dienēja Ziemeļkaukāza kara apgabalā kā pasniedzējs militārajā auto skolā. 1955. gadā demobilizējies, un ar ģimeni (sieva, dēls un meita) ameties uz dzīvi Dņepropetrovskā. Miris 1988. gada 24. martā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 3. augusts, plkst. 06.39
Igors Andzaurovs (kr. Андзауров, Игорь Евгеньевич, 1911-1988) – virsnieks, kara inženieris.
Dzimis 1911. gada 29. martā Rīgā. 1. pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Iekškrieviju, kur palika arī pēc pilsoņu kara beigām. 1929. gadā absolvējis Zveņigorodas ciema pamatskolu, 1931. gadā – pedagoģisko tehnikumu Maskavā.
1933. gadā iesaukts Sarkanajā armijā. 1937. gadā absolvējis Ļeņingradas kara inženieru skolu. Kā vada komandieris piedalījies PSRS-Somijas karā (1939-1940), apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1941-1943 gados 40. atsevišķā pontontiltu bataljona komandieris. 1943. gadā apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, vēlāk ar Padomju Savienības varoņa Zelta zvaigzni, paaugstināts pakāpē un rudenī iecelts par 1. pontontiltu brigādes komandieri. 1944-1955 gados 8. atsevišķā smago pontontiltu pulka komandieris II Ukrainas frontes sastāvā. Apbalvots ar Tēvijas kara un Aleksandra Ņevska (I šķira) ordeņiem. Medaļas: Par kaujas nopelniem (За боевые заслуги), Par Budapeštas ieņemšanu (За взятие Будапешта), Par Vīnes ieņemšanu (За взятие Вены), Par uzvaru pār Vāciju (За победу над Германией). 1945. gadā pulks pārdislocēts uz Tālajiem Austrumiem un piedalījās karadarbībā pret Japānas impērijas armiju Mandžūrijā. Pēc kara iecelts par 16. motorizētā kājnieku pulka komandieri Kijevā. 1948. gadā iecelts par bataljona komandieri 52. atsevišķajā inženierceltnieku pulkā Semipalatinskā. 1950. gadā absolvēja kara inženieru kvalifikācijas paaugstināšanas kursus Tomskā. Pēc tam dienēja Ziemeļkaukāza kara apgabalā kā pasniedzējs militārajā auto skolā. 1955. gadā demobilizējies, un ar ģimeni (sieva, dēls un meita) ameties uz dzīvi Dņepropetrovskā. Miris 1988. gada 24. martā.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 244. lpp.
