Atšķirības starp "Dzjiņu valsts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Dzjiņu dinastija''' (晉朝 - Jìn cháo) - [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]] pastāvējusi valsts. | + | '''Dzjiņu dinastija''' (晉朝 - Jìn cháo) - [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]] pastāvējusi valsts. 1115. gadā Amūras baseinā dzīvojošo džurčeņu vadonis Aguda (Aguda, ķīn. 完顏阿骨 – ''Wányán Āgǔdǎ'', 1068-1123) sacēlās pret [[Ļao impērija|Ļao impēriju]] un, sabiedrojoties ar senķīniešu [[Ziemeļu Sunu impērija|Ziemeļu Sunu impēriju]], sagrāva to, pasludinot sevi par [[Imperators|imperatoru]]. Iekarojot lielāko daļu Ļao zemju tika izveidota lielvalsts, kas pletās mūsdienu Ķīnas ziemeļaustrumos no Amūras ziemeļos līdz Huanhe upei dienvidos. |
| + | |||
| + | Galvaspilsētas mūsdienu izpratnē nebija, to statusu pildīja vairākas lielās pilsētas, kurās bija uzbūvēti vadnieka rezidenču kompleksi: Huiņinai (會寧, ''Huiningfu'') tika piešķirts Augšējās galvaspilsētas (上京, ''Shangjing'' – Šandzjina) statuss, Liņhuanai (臨潢府, ''Linhuangfu'') tika piešķirts Ziemeļu galvaspilsētas (北京, ''Beijing'' – Beidzjina) statuss, Dadinai (大定府, ''Dadingfu'') tika piešķirts Centrālās galvaspilsētas (中京, ''Zhongjing'' – Džundzjina) statuss, Ļaojanai (遼陽府, ''Liaoyangfu'') tika piešķirts Austrumu galvaspilsētas (東京, ''Dongjing'' – Dundzjina) statuss, Datunai (大同府, ''Datongfu'') tika piešķirts Rietumu galvaspilsētas (西京, ''Xijing'' – Sidzjina) statuss, kurās periodiski uz laiku, atkarībā no gadalaika, uzturējās imperators. | ||
| + | |||
| + | Saplūstot nomadu un vietsēdīgajām dzīvesveidam, veidojās jauna tipa sinkrētiska valsts, kur pārvaldes un galma darbības principi lielā mērā tika pārņemti no Sunu impērijas parauga, saglabājoties lielai nomadu paražu tiesību un sociālās struktūras ietekmei politiskajā elitē, kuru veidoja bijušie nomadi. Tika izveidots jauns pārvaldes princips, proti, duālā pārvaldība: dienvidos iekarotās senķīniešu zemes pārvaldes ērtības labad sadalīja 19 provincēs, kuras pārvaldīja ar sazarota ierēdniecības aparāta palīdzību, savukārt ziemeļos stepes nomadu ciltis tika kontrolētas tradicionāli stepei (valdnieka varu realizēja cilšu un klanu vadoņi kā valdnieka varas pārstāvji, savukārt tos uzraudzīja valdnieka emisāri, regulāri pārbaudot). Ar laiku valsts pieņēma klasiskas senķīniešu civilizācijas iezīmes, kur valsts pārvaldes aparātu veidoja senķīnieši, bet militāro un politisko eliti - džurčeņi, - veidojot savdabīgu simbiozi. | ||
| + | |||
| + | Ziemeļos dominēja lopkopība un medniecība, savukārt iekarotās senķīniešu zemes tradicionāli bij agrāras, kur zemnieki bija administratīvā kārtā apvienoti kopienās ar kopēju saimniecību un kopēju tiesisko atbildību. Džurčeņu ietekmē arī zemkopības apgabalos izplatījās piemājas lopkopība, kas līdz tam tur bijs sastopama minimāli. Amatniecība dalījās valsts (kroņa) un privātuzņēmumos, kur dominēja valsts manufaktūras ar centralizētu apgādi un algotu vai klaušu darbaspēku, bet privāti lielāko tiesu bija mazie atsevišķu amatnieku ģimeņu rūpali. Visi tirgotāji un amatnieki bija apvienoti valsts pārraudzībā esošās cunftēs. | ||
| + | |||
| + | 1211 sākās sistemātiski [[Mongoļu impērija]]s armijas iebrukumi. 1233 mongoļi ieņēma Dienvidu galvaspilsētu, bet 1234 pēdējais imperators Aidzuns (哀宗 – ''Āizōng'', 1198-1234) izdarīja pašnāvību. | ||
{| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0" | {| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0" | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 18. septembris, plkst. 08.41
Dzjiņu dinastija (晉朝 - Jìn cháo) - Senajā Ķīnā pastāvējusi valsts. 1115. gadā Amūras baseinā dzīvojošo džurčeņu vadonis Aguda (Aguda, ķīn. 完顏阿骨 – Wányán Āgǔdǎ, 1068-1123) sacēlās pret Ļao impēriju un, sabiedrojoties ar senķīniešu Ziemeļu Sunu impēriju, sagrāva to, pasludinot sevi par imperatoru. Iekarojot lielāko daļu Ļao zemju tika izveidota lielvalsts, kas pletās mūsdienu Ķīnas ziemeļaustrumos no Amūras ziemeļos līdz Huanhe upei dienvidos.
Galvaspilsētas mūsdienu izpratnē nebija, to statusu pildīja vairākas lielās pilsētas, kurās bija uzbūvēti vadnieka rezidenču kompleksi: Huiņinai (會寧, Huiningfu) tika piešķirts Augšējās galvaspilsētas (上京, Shangjing – Šandzjina) statuss, Liņhuanai (臨潢府, Linhuangfu) tika piešķirts Ziemeļu galvaspilsētas (北京, Beijing – Beidzjina) statuss, Dadinai (大定府, Dadingfu) tika piešķirts Centrālās galvaspilsētas (中京, Zhongjing – Džundzjina) statuss, Ļaojanai (遼陽府, Liaoyangfu) tika piešķirts Austrumu galvaspilsētas (東京, Dongjing – Dundzjina) statuss, Datunai (大同府, Datongfu) tika piešķirts Rietumu galvaspilsētas (西京, Xijing – Sidzjina) statuss, kurās periodiski uz laiku, atkarībā no gadalaika, uzturējās imperators.
Saplūstot nomadu un vietsēdīgajām dzīvesveidam, veidojās jauna tipa sinkrētiska valsts, kur pārvaldes un galma darbības principi lielā mērā tika pārņemti no Sunu impērijas parauga, saglabājoties lielai nomadu paražu tiesību un sociālās struktūras ietekmei politiskajā elitē, kuru veidoja bijušie nomadi. Tika izveidots jauns pārvaldes princips, proti, duālā pārvaldība: dienvidos iekarotās senķīniešu zemes pārvaldes ērtības labad sadalīja 19 provincēs, kuras pārvaldīja ar sazarota ierēdniecības aparāta palīdzību, savukārt ziemeļos stepes nomadu ciltis tika kontrolētas tradicionāli stepei (valdnieka varu realizēja cilšu un klanu vadoņi kā valdnieka varas pārstāvji, savukārt tos uzraudzīja valdnieka emisāri, regulāri pārbaudot). Ar laiku valsts pieņēma klasiskas senķīniešu civilizācijas iezīmes, kur valsts pārvaldes aparātu veidoja senķīnieši, bet militāro un politisko eliti - džurčeņi, - veidojot savdabīgu simbiozi.
Ziemeļos dominēja lopkopība un medniecība, savukārt iekarotās senķīniešu zemes tradicionāli bij agrāras, kur zemnieki bija administratīvā kārtā apvienoti kopienās ar kopēju saimniecību un kopēju tiesisko atbildību. Džurčeņu ietekmē arī zemkopības apgabalos izplatījās piemājas lopkopība, kas līdz tam tur bijs sastopama minimāli. Amatniecība dalījās valsts (kroņa) un privātuzņēmumos, kur dominēja valsts manufaktūras ar centralizētu apgādi un algotu vai klaušu darbaspēku, bet privāti lielāko tiesu bija mazie atsevišķu amatnieku ģimeņu rūpali. Visi tirgotāji un amatnieki bija apvienoti valsts pārraudzībā esošās cunftēs.
1211 sākās sistemātiski Mongoļu impērijas armijas iebrukumi. 1233 mongoļi ieņēma Dienvidu galvaspilsētu, bet 1234 pēdējais imperators Aidzuns (哀宗 – Āizōng, 1198-1234) izdarīja pašnāvību.
| Vēstures literatūrā monarhu īpašvārdu pierakstā visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (Dzjiņ vai Sima) + pēcnāves vārds | |||
| Si (Rietumu) Dzjiņ dinastija (西晉朝 - Xi Jin cháo) 265.-317. g. | |||
| pēcnāves vārds (諡號 - shìhào) | vārds (姓名 - xìngmíng) | valdīšanas laiks | valdīšanas devīze (年號 - niánhào), tās laiks |
|---|---|---|---|
| Vudi (武帝 - Wǔdì) | Sima Jaņs (司馬炎 - Sīmǎ Yán) | 265.-290. |
|
| Hueidi (惠帝 -Hùidì) | Sima Džun (司馬衷 - Sīmǎ Zhōng) | 290.-306. |
|
| Huaidi (懷帝 - Huáidì) | Sima Či (司馬熾 - Sīmǎ Chì) | 307.-311. |
|
| Miņdi (愍帝 - Mǐndì) | Sima Je (司馬鄴 - Sīmǎ Yè) | 313.-317. |
|
| pēcnāves vārds (諡號 - shìhào) | vārds (姓名 - xìngmíng) | valdīšanas laiks | valdīšanas devīze (年號 - niánhào), tās laiks |
|---|---|---|---|
| Juaņdi (元帝 - Yuándì) | Sima Žui (司馬睿 - Sīmǎ Rùi) | 317.-322. |
|
| Mindi (明帝 - Míngdì) | Sima Šao (司馬紹 - Sīmǎ Shào) | 322.-325. |
|
| Čendi (成帝 - Chéngdì) | Sima Jaņs (司馬衍 - Sīmǎ Yǎn) | 325.-342. |
|
| Kandi (康帝 - Kāngdì) | Sima Jue (司馬岳 - Sīmǎ Yuè) | 342.-344. |
|
| Mudi (穆帝 - Mùdì) | Sima Daņs (司馬聃 - Sīmǎ Dān) | 345.-361. |
|
| Aidi (哀帝 - Āidì) | Sima Pi (司馬丕 - Sīmǎ Pī) | 361.-365. |
|
| Haisigungs (海西公 - Hǎixīgōng) | Sima Ji (司馬奕 - Sīmǎ Yì) | 365.-371. |
|
| Dzjaņveņdi (簡文帝- Jiǎnwéndì) | Sima Ju (司馬昱 - Sīmǎ Yù) | 371.-372. |
|
| Sjao Vudi (孝武帝 - Xiàowǔdì) | Sima Jao (司馬曜 - Sīmǎ Yào) | 372.-396. |
|
| Aņdi (安帝 - Āndì) | Sima Dedzuns (司馬德宗 - Sīmǎ Dézōng) | 396.-418. |
|
| Gundi (恭帝 - Gōngdì) | Sima Deveņs (司馬德文 - Sīmǎ Déwén) | 419.-420. |
|
