Atšķirības starp "Ģerboņa papildināšana" versijām

Versija, kas saglabāta 2017. gada 11. februāris, plkst. 11.16

Ģerboņa papildināšana – jau heraldikas pirmssākumos radusies ģerboņa izmaiņu sistēma, kas ļāva atspoguļot vairogā ģimeniskus vai politiskus apsvērumus, valdījuma tiesības vai pretenzijas uz teritoriju, vairāku ģerboņu apvienošanu vienā.

ģerboņu apvienošana

Apvienotie ģerboņi (fr. écus composés, an. marshalling of arms, vc. Wappenvereinigung, kr. составные гербы) dažādās zemēs tiek veidoti atšķirīgi. Centrāleiropā to pamatā ir vairāku dzimtu saplūšana (laulība, vai, piemēram, izmirstot kādai slavenai dzimtai, kāds netiešāks mantinieks, lai vārds nezustu, pieņem izzušanai nolemto vārdu, ģerboni un titulu, papildinot savus jau esošos), Anglijā personām veido individuālos ģerboņus, papildinot dzimtas ģerboni ar individuālām figūrām, kurām jāatspoguļo īpašnieka vietu dzimtā, savukārt Francijā, izņemot četrdalījumu, ģerboņu apvienošanas veidiem nav īpašu terminu.

• Vienkāršākais veids ir likšana blakus (fr. parti, an. impalement), ko izmanto, ar skaldījumu apvienojot divu dzimtu vai divu valdījumu ģerboņa vairogus, vai dažkārt, ģerboni papildinot ar valdnieka piešķirtu labvēlības zīmi vai titulu. Britu heraldikā to izmanto gadījumā, kad apvieno laulāto ģerboņus, ja sieva nav mantiniece un nepretendē uz kādu titulu. Situācijā ar daudzām figūrām ģerboņos tas var būt grūti. Tad vairogus apvieno dalot, t.i. liekot ģerboņus vienu virs otra, vai šķeļot pa diagonāli.
• Kad likšana blakus īsti nav iespējama, izmanto pārgriešanu, kurā izmanto no katra ģerboņa tikai vienu pusi (fr. mi-parti, an. dimidation). Ne vienmēr pārgriešana liecina par kādu dzimtas tradīciju, jo bieži, it sevišķi jaunākajos laikos, tā atspoguļo vienīgi vēlmi darīt ģerboni krāšņāku.
• Tā kā ne visas figūras saglabā savu veidolu pārgriežot, jau kopš XIII gs. izmanto vairoga dalīšanu četrās daļās un abu apvienojamo vairogu izvietošanu, tos atkārtojot pa diagonāli, t.s. četrdalījumu (fr.écartelé, an. quartering, vc. Quadrierung, kr. четверочастный).
• Jebkuru no atsevišķajiem laukiem var vēlreiz skaldīt, četrdalīt, un arī pašu vairogu iespējams skaldīt un dalīt tik reižu, cik nepieciešams – t.s. sakrustošana (vc. Verschänkung, kr. разграничение), īpaši izplatīta britu heraldikā. Tā noved gan pie laukumu izmēru sarukšanas, gan daudzu vairogu atkārtošanās (piemēram, Loidu no Stoktonas ģerbonī ir 323 lauki, no kuriem liela daļa vēl četrdalīta. Baltijas heraldikā šādu gadījumu ir maz, bet zināmākais piemērs ir hercoga Pētera fon Bīrona ģerbonis, kuru viņš 1787. gadā papildināja līdz deviņiem dalījumiem, pieņemot vairākus nupat nopirktās Sagānas hercogistes ģerboņa laukus (Sagānas pilsētas eņģeli, Glogavas hercogistes melno ērgli ar sudraba pusmēnesi uz krūtīm, Pernšteinas baronijas melno vērša galvu ar melnu riņķi nāsīs, Vartenbergas baronijas sarkano siju starp trim tādām pašām lodēm).
• Francijas heraldikā izplatītāka ir pāri likšana (fr. superposition, an. superimposition, vc. Auflegung. kr. наложение) – viena ģerboņa uzlikšana otram.
• Visai izplatīts apvienošanas veids ir ielaišana jeb uzpotēšana (vc. Einpfropfung, kr. вставление) kur klātpienākušo ģerboni vairogā ieliek ķīļveida formā (visbiežāk vairoga pēdā).