Atšķirības starp "Kārta" versijām
m |
m |
||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
Pirmo kārtu – tos, kas lūdz, - veidoja garīdzniecība: no vienkārša mūka un priestera līdz bīskapam un pāvestam. Viņu pienākums bija aizlūgt par visu cilvēku dvēselēm. Uz šo saistību ar Dievu pamatojās viņu lielā ietekme viduslaiku sabiedrībā. Baznīca uzturēja skolas, rūpējās par slimajiem un noteica laika ritējumu. Par garīdznieku varēja kļūt jebkurš cilvēks, pat brīvlaistais vergs. Baznīca pieņēma visus, bet kādu karjeru cilvēks veidoja, tas bija atkarīgs no viņa paša spējām.<br> | Pirmo kārtu – tos, kas lūdz, - veidoja garīdzniecība: no vienkārša mūka un priestera līdz bīskapam un pāvestam. Viņu pienākums bija aizlūgt par visu cilvēku dvēselēm. Uz šo saistību ar Dievu pamatojās viņu lielā ietekme viduslaiku sabiedrībā. Baznīca uzturēja skolas, rūpējās par slimajiem un noteica laika ritējumu. Par garīdznieku varēja kļūt jebkurš cilvēks, pat brīvlaistais vergs. Baznīca pieņēma visus, bet kādu karjeru cilvēks veidoja, tas bija atkarīgs no viņa paša spējām.<br> | ||
| − | Otro kārtu – tos, kas karo, - veidoja profesionālie karavīri: no vienkāršiem karakalpiem līdz dižciltīgajiem: bruņiniekiem, baroniem, grāfiem un karaļiem. Visi dižciltīgie reizē bija arī bruņinieki. Viņu pienākums bija sargāt no ārējiem ienaidniekiem un uzturēt kārtībā zemes iekšienē, kā arī aizstāvēt visus tos, kuri paši nenēsāja ieročus.<br> | + | Otro kārtu – tos, kas karo, - veidoja profesionālie karavīri: no vienkāršiem karakalpiem līdz dižciltīgajiem: [[Bruņinieks|bruņiniekiem]], [[Barons|baroniem]], [[Grāfs|grāfiem]] un [[Karalis|karaļiem]]. Visi [[Dižciltība|dižciltīgie]] reizē bija arī [[Bruņniecība|bruņinieki]]. Viņu pienākums bija sargāt no ārējiem ienaidniekiem un uzturēt kārtībā zemes iekšienē, kā arī aizstāvēt visus tos, kuri paši nenēsāja ieročus.<br> |
Trešo kārtu – tos, kas strādā, - veidoja visi, kas iztiku pelnīja ar kādām amata prasmēm: zemnieki, amatnieki, tirgotāji. Visi, kas nebija ne garīdzniecība, ne karavīri. Viņu pienākums bija strādāt un apgādāt abas pārējās kārtas ar visu dzīvei nepieciešamo. Savukārt abām pārējām kārtām bija jārūpējas par viņu dzīves taisnīgumu, dvēseli un drošību.<br> | Trešo kārtu – tos, kas strādā, - veidoja visi, kas iztiku pelnīja ar kādām amata prasmēm: zemnieki, amatnieki, tirgotāji. Visi, kas nebija ne garīdzniecība, ne karavīri. Viņu pienākums bija strādāt un apgādāt abas pārējās kārtas ar visu dzīvei nepieciešamo. Savukārt abām pārējām kārtām bija jārūpējas par viņu dzīves taisnīgumu, dvēseli un drošību.<br> | ||
| − | Katrai kārtai laika gaitā bija izveidojusies sava kultūra, uzvedības stereotipi, ētiskās vērtības, gaume un pat leksika. Atrašanos kādā no kārtām ar visām tās tiesībām un pienākumiem pamatā noteica cilvēka piedzimšana attiecīgās kārtas ģimenē – tad viņa piederība savai kārtai bija automātiska. Mainīt savas kārtas piederību bija sarežģītāk. Visvieglāk bija kļūt par garīdznieku - par to bez īpašām problēmām varēja kļūt gan zemnieks, gan bruņinieks. Par bruņinieku kļūt varēja tikai kādos juku laikos, kad bija karš, un par parastajiem karakalpiem ņēma arī savas mājas atstājušos zemniekus – fiziski spēcīgs, veikls un attapīgs vīrietis varēja kļūt par profesionālu karakalpu, tad iestāties dienestā pie kāda bruņinieka, un izrādot īpašu varonību un spējas, pat pats kļūt par bruņinieku un saņemt dižciltību. No zemnieka par amatnieku vai tirgotāju varēja kļūt tikai tad, ja kāds amatnieks vai tirgotājs jaunieti paņēma sev par mācekli, pēc tam atzina par pietiekami prasmīgu un iecēla par zelli, un tad ja atzina viņa prasmes, pēc meistardarba izpildīšanas tas kļuva par atzītu izvēlētā amata meistaru. | + | Katrai kārtai laika gaitā bija izveidojusies sava kultūra, uzvedības stereotipi, ētiskās vērtības, gaume un pat leksika. Atrašanos kādā no kārtām ar visām tās tiesībām un pienākumiem pamatā noteica cilvēka piedzimšana attiecīgās kārtas ģimenē – tad viņa piederība savai kārtai bija automātiska. Mainīt savas kārtas piederību bija sarežģītāk. Visvieglāk bija kļūt par garīdznieku - par to bez īpašām problēmām varēja kļūt gan zemnieks, gan bruņinieks. Par bruņinieku kļūt varēja tikai kādos juku laikos, kad bija karš, un par parastajiem karakalpiem ņēma arī savas mājas atstājušos zemniekus – fiziski spēcīgs, veikls un attapīgs vīrietis varēja kļūt par profesionālu karakalpu, tad iestāties dienestā pie kāda bruņinieka, un izrādot īpašu varonību un spējas, pat pats kļūt par bruņinieku un saņemt dižciltību. Grūti, taču ne neiespējami. No zemnieka par amatnieku vai tirgotāju varēja kļūt tikai tad, ja kāds amatnieks vai tirgotājs jaunieti paņēma sev par mācekli, pēc tam atzina par pietiekami prasmīgu un iecēla par zelli, un tad ja atzina viņa prasmes, pēc meistardarba izpildīšanas tas kļuva par atzītu izvēlētā amata meistaru. |
Katrai kārtai pastāvēja savas kārtas tiesas un iekšējie likumi. Vēlajos [[Viduslaiki|viduslaikos]] piederība pie noteiktas kārtas tika noformēta dokumentāri, kārtu tiesības un pienākumi nostiprināti likumdošanā. Mainoties ''kārtu'' pildāmo funkciju nozīmīgumam sabiedrībā, mainījās arī katras kārtas statuss sociālajā hierarhijā. Sabiedrības strukturēšanās ''kārtās'' atbilstoši indivīdu sociālajai lomai kļuva par pamatu tiesību partikulārismam pēc ''kārtas'' piederības principa. | Katrai kārtai pastāvēja savas kārtas tiesas un iekšējie likumi. Vēlajos [[Viduslaiki|viduslaikos]] piederība pie noteiktas kārtas tika noformēta dokumentāri, kārtu tiesības un pienākumi nostiprināti likumdošanā. Mainoties ''kārtu'' pildāmo funkciju nozīmīgumam sabiedrībā, mainījās arī katras kārtas statuss sociālajā hierarhijā. Sabiedrības strukturēšanās ''kārtās'' atbilstoši indivīdu sociālajai lomai kļuva par pamatu tiesību partikulārismam pēc ''kārtas'' piederības principa. | ||
Versija, kas saglabāta 2018. gada 1. novembris, plkst. 18.31
Kārta (lat. ordo jeb status, angl. estate, fr. èstat, kr. сословие, vāc. Stand jeb Ständeordnung) - sociālā grupa ar īpašu, tikai šai grupai piemītošu tiesisko un sociālo statusu, privilēģijām un pienākumiem. Rietumeiropas agro viduslaiku sabiedrībā izveidojās 3 pamatkārtas:
- oratores (tie, kas lūdz),
- bellatores (tie, kas karo),
- laboratores (tie, kas strādā).
Vieniem bija jākopj zeme, otriem – jāaizstāv, bet trešajiem – jālūdz Dievs.
Pirmo kārtu – tos, kas lūdz, - veidoja garīdzniecība: no vienkārša mūka un priestera līdz bīskapam un pāvestam. Viņu pienākums bija aizlūgt par visu cilvēku dvēselēm. Uz šo saistību ar Dievu pamatojās viņu lielā ietekme viduslaiku sabiedrībā. Baznīca uzturēja skolas, rūpējās par slimajiem un noteica laika ritējumu. Par garīdznieku varēja kļūt jebkurš cilvēks, pat brīvlaistais vergs. Baznīca pieņēma visus, bet kādu karjeru cilvēks veidoja, tas bija atkarīgs no viņa paša spējām.
Otro kārtu – tos, kas karo, - veidoja profesionālie karavīri: no vienkāršiem karakalpiem līdz dižciltīgajiem: bruņiniekiem, baroniem, grāfiem un karaļiem. Visi dižciltīgie reizē bija arī bruņinieki. Viņu pienākums bija sargāt no ārējiem ienaidniekiem un uzturēt kārtībā zemes iekšienē, kā arī aizstāvēt visus tos, kuri paši nenēsāja ieročus.
Trešo kārtu – tos, kas strādā, - veidoja visi, kas iztiku pelnīja ar kādām amata prasmēm: zemnieki, amatnieki, tirgotāji. Visi, kas nebija ne garīdzniecība, ne karavīri. Viņu pienākums bija strādāt un apgādāt abas pārējās kārtas ar visu dzīvei nepieciešamo. Savukārt abām pārējām kārtām bija jārūpējas par viņu dzīves taisnīgumu, dvēseli un drošību.
Katrai kārtai laika gaitā bija izveidojusies sava kultūra, uzvedības stereotipi, ētiskās vērtības, gaume un pat leksika. Atrašanos kādā no kārtām ar visām tās tiesībām un pienākumiem pamatā noteica cilvēka piedzimšana attiecīgās kārtas ģimenē – tad viņa piederība savai kārtai bija automātiska. Mainīt savas kārtas piederību bija sarežģītāk. Visvieglāk bija kļūt par garīdznieku - par to bez īpašām problēmām varēja kļūt gan zemnieks, gan bruņinieks. Par bruņinieku kļūt varēja tikai kādos juku laikos, kad bija karš, un par parastajiem karakalpiem ņēma arī savas mājas atstājušos zemniekus – fiziski spēcīgs, veikls un attapīgs vīrietis varēja kļūt par profesionālu karakalpu, tad iestāties dienestā pie kāda bruņinieka, un izrādot īpašu varonību un spējas, pat pats kļūt par bruņinieku un saņemt dižciltību. Grūti, taču ne neiespējami. No zemnieka par amatnieku vai tirgotāju varēja kļūt tikai tad, ja kāds amatnieks vai tirgotājs jaunieti paņēma sev par mācekli, pēc tam atzina par pietiekami prasmīgu un iecēla par zelli, un tad ja atzina viņa prasmes, pēc meistardarba izpildīšanas tas kļuva par atzītu izvēlētā amata meistaru.
Katrai kārtai pastāvēja savas kārtas tiesas un iekšējie likumi. Vēlajos viduslaikos piederība pie noteiktas kārtas tika noformēta dokumentāri, kārtu tiesības un pienākumi nostiprināti likumdošanā. Mainoties kārtu pildāmo funkciju nozīmīgumam sabiedrībā, mainījās arī katras kārtas statuss sociālajā hierarhijā. Sabiedrības strukturēšanās kārtās atbilstoši indivīdu sociālajai lomai kļuva par pamatu tiesību partikulārismam pēc kārtas piederības principa.
Skaitliski palielinoties un nostiprinoties ekonomiski, trešās kārtas vadībā izvirzījās namniecība jeb pilsonība, kas pūlējās, lai celtu savu statusu un palielinātu privilēģijas - piemēram, daļai no pilsonības iegūstot muižniecības tiesības, - galu galā izraisot t.s. buržuāziskās revolūcijas, kuru rezultātā oficiāli definētais un juridiski fiksētais sabiedrības dalījums kārtās tika atcelts. Francijā tas notika pēc 1789. gada, bet pārējā Eiropā vairāk vai mazāk oficiāls dalījums kārtās saglabājās līdz 1. Pasaules karam.
- Skat. arī: Kārtu pārstāvniecība
- Skat arī: Šķira
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001.. 5. lpp.
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 195.-196. lpp.
- Palmer R.R. A History of the Modern World. - London, 1961, p 334
- Jackson J. Spielvogel. Western Civilization. - West Publishing Co. Minneapolis, 1994
- Michael P. Fitzsimmons. The Night the Old Regime Ended: August 4, 1789 and the French Revolution. - Pennsylvania State University Press, 2003. ISBN 0-271-02233-7
Resursi internetā par šo tēmu
- Landtag und Landstände - Vorformen des Parlamentarismus. Vortrag von Prof. Dr. Ernst Schubert, Institut für Historische Landesforschung der Georg-Universität Göttingen
- Ständische Ordnungen am Anfang des 18. Jahrhunderts und das Braunauer Parlament
- An excellent discussion of how one qualified as noble in ancien régime France.
- Jackson J. Spielvogel. Western Civilization
