Atšķirības starp "Brežgo Boļeslavs" versijām

Versija, kas saglabāta 2019. gada 2. augusts, plkst. 15.28

Boļeslavs Brežgo (1887-1957) – vēsturnieks.

Dzimis 1887. gada 31. martā Rēzeknes apriņķa Dricānu pagasta Aizpuriešu sādžā, pie zemnieku kārtas piederošā galdnieka Ričarda Brežgo ģimenē. Poļi, katoļi. 1897. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē, kur Boļeslavs apmeklēja pilsētas skolu. Pēc tās absolvēšanas iztiku pelnīja kā mājskolotājs Rēzeknē un Vitebskā. 1912. gadā nolēma veltīt dzīvi militārajai karjerai, un iestājās Lielkņaza Mihaila kājnieku karaskolā Tiflisā (mūsd. Tblisi), kur nebija nepieciešams ģimnāzijas diploms. Uzrādīja izcilas sekmes: visai ātri kļuva par jaunāko, pēc tam par vecāko portupeijunkuru, bet pēdējā mācību gadā jau bija paaugstināts par junkuru feldfēbeli. Absolvēja karaskolu 1914. gada 12. jūlijā (pēc v.st.) ar 1. pakāpes diplomu, kas jaunajam podporučikam deva izvēlēties dienesta vietu.

Izvēlējās dienēt 9. Sibījijas strēlnieku pulkā (9-й Сибирский стрелковый полк) Vladivostokā (trīs dienas dienestā Tālajos Austrumos, Sibīrijā un Turkmenistānā tika skaitītas kā četras dienas parastā citur, kas ļāva straujāk kāpt pa izdienas kāpnēm). Sākoties 1. pasaules karam, pulks piedalījās kaujās Vācijas kontrolētajā Ķīnas reģionā, t.sk. Kindo cietokšņa aplenkumā. Pēc tam pulku pārdislocēja uz Rietumu fronti, kur podporučiks Brežgo ņēma dalību kaujās Austruprūsijā. 13. decembrī guva smagu ievainojumu un evakuēts uz hospitāli. 1915. gada aprīlī par varonību Austrumprūsijā apbalvots ar IV šķiras Sv. Annas ordeni, norīkots uz Daugavpils kara apgabala štābu Viļņā, bet 1916. gada jūnijā ieskaitīts rezerves virsniekos (ievainojuma seku dēļ nevarēja ņemt dalību kaujās) un norīkots par Vitebskā bāzētās Daugavpils apvienotās rezerves inženieru brigades štāba adjutantu. 1916. gada augustā apbalvots ar III šķiras Sv. Staņislava ordeni. Pēc brigādes izformēšanas 1917. gada beigās, kļuva par Vitebskas kara komisariāta sekretāru.

Paralēli dienestam, Boļeslavs Brežgo cītīgi interesējās par vēsturi, savās dienesta vietās apmeklējot vietējos arhīvus un meklējot visu, kas saistītos ar Latgales vēsturi. 1915. gadā iestājās Maskavas arheoloģijas institūta (MAI, privāta skola ar trīsgadīgu apmācības kursu, pielīdzināma t.s. tautas augstskolām, kurās interesenti varēja mācīties vakaros, paplašinot savu redzesloku) Vitebskas filiālē. Kopš 1918. gada janvāra demobilizēts un saņēma stipendiju. Jūnijā pabeidza mācības arheoloģijas nodaļā un iecelts par MAI Vitebskas filiāles pārzini (lielākā daļa pasniedzēju bija aizbēguši no lielinieku varas, kas pavēra karjeras iespējas jaunajiem), sabija šajā amatā līdz 1922. gadam. Uzsāka mācības mākslas vēstures nodaļas 4. kursā, ko absolvēja tā paša gada ziemā. Lai varētu kļūt par skolotāju, eksternā nokārtoja ģimnāzijas kursa latīņu valodas eksāmenu. 1920. gada 25. janvārī institūta Padome iecēla Brežgo par arheoloģijas katedras un mākslas katedras profesoru (padomju vara bija atcēlusi visas “vecā režīma” prasības pēc zinātniskajiem grādiem, un lektorus iedalīja divās kategorijās: profesors un pasniedzējos). 1921. gadā, pēc paša autobiogrāfijas, neklātienē absolvējis Voroņežas valsts universitāti mākslas teorijas un vēstures specialitātē. Pēc institūta likvidēšanas, līdz 1924. gada 31. decembrim viņš bija Galvenā arhīva (Главархив) pilnvarotais pārstāvis Minskas apvidū, strādāja kā zinātniskais līdzstrādnieks Vitebskas valsts arhīvā.