Atšķirības starp "Nacionālmarksisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2019. gada 20. septembris, plkst. 09.07

Nacionālmarksisms – vairāku postpadomju kultūras telpas valstu historiogrāfijai raksturīgs skatījums uz vēsturi, kurā zemes vēsture tiek aplūkota tikai kā dominējošās nācijas (valstsnācijas) vēsture. Termins radies 21. gs. sākumā Igaunijas historiogrāfijas zinātniskajā apritē, lai apzīmētu 20. gs. historiogrāfijas vadošo raksturiezīmi.

Latviešu historiogrāfijas piemērs. Neņemot vērā nacionālisma un marksisma-ļeņinisma ideoloģiju fundamentālās atšķirības, veidā, kā tajās tiek konstruēti vēstures mīti, ir vairāk kopīga nekā atšķirīga – abas ideoloģijas aplūkoja Latvijas vēsturi tikai un vienīgi kā latviešu tautas vēsturi. Bez tam, gan nacionālisms, gan marksisms-ļeņinisms 20. gadsimtā Latvijas vēsturi traktēja kā spirālveida procesu.

Nacionālmarksisma skatījumā 13. gadsimts netiek uzlūkots kā noteikts hronoloģisks periods, bet tiek pielīdzināms pašam jēdzienam “Senlatvija” un manifestē sevī ideju par “varonīgo senlatviešu cīņu pret iebrucējiem”, pašu “Senlatviju” primāri aplūkojot kā Latvijas “zelta laikmetu” aizvēstures beigu posmā. Dr.hist. J. Krēsliņš to definē šādi: “Latvieši 13. gs. zaudēja savu neatkarību, tie tika kristīti ar uguni un zobenu, un tam sekoja 700 vergu gadu.” Savukārt Dr.hist. E. Eihmane, skatot kristianizācijas perioda mitoloģizēšanas problemātiku, izceļ četrus atsevišķus komponentus: “1) Baltijas kristianizācija pārtrauca sabiedrības veidošanās procesu, neļaujot izveidoties neatkarīgai valstij; 2) Pārliecība par apzinātu un pat vienotu Baltijas cilšu cīņu par savu brīvību; 3) Baltijas iekarošana kā viennozīmīgi alkatības virzīts pasākums; 4) 700 gadu ilga verdzība kristianizācijas dēļ.”

Laiku pirms Baltijas kristianizācijas kā “zelta laikmetu” postulēja vēl Garlībs Merķelis savā pret bruņniecības privilēģijām vērstajā politiskajā pamfletā, tomēr “Senlatvija” gan kā jēdziens, gan kā latviešu nacionālā ideja parādās 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar jaunlatviešu kustību un tās sakariem ar slavofiliem (abas šīs kustības vienoja ģermanofobija). Pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas, jēdziens “Senlatvija” iegūst arī izteiktu politisku raksturu, kļūstot par sabiedrībai nozīmīgu valsts radīšanas mītu, kurš pastāvēja arī trimdā 20. gadsimta 40.–90. gados. Savukāŗt padomju okupācijas un Latvijas aneksijas apstākļos marksisms-ļeņinisms balstījās uz šo slavofilu un jaunlatviešu radīto koncepciju, attīstot to tālāk par mūžam svešu varu apspiestās latviešu tautas vēsturi, tādējādi izmantojot to savām ideoloģiskajām vajadzībām.

Abas ideoloģijas balstījās uz nostādni savējie/svešie, kas tām sakrita: latviešu nacionālismā vācbaltiešus uzlūkoja kā krustnešu okupantu pēctečus un kultūrtrēģerus, t.i. etniski svešus, savukārt marksisms-ļeņinisms akcentu lika uz šķirisko pieeju, tos vērtējot kā “vācu feodāļus ekspluatatorus”, pievienojot šim skatījumam sev raksturīgo “tautu draudzības” elementu un konstruējot mītu par krievu, latviešu un igauņu kopīgām cīņām pret krustnešiem jau kopš 13. gs. Ja nacionālisma kontekstā tika uzsvērts pretestības elements kā nacionālās pašidentifikācijas pazīme, tautas vienotības pazīme, tad marksisma-ļeņinisma galvenais akcents bija uz pretestību tieši Rietumu ietekmēm, taču “tautas” pretestības glorificēšana abās ideoloģijās bija kopīga un tās viena otru šajā ziņā papildināja un stiprināja.