Nacionālmarksisms
Nacionālmarksisms (ig. rahvusmarksism) – postpadomju kultūras telpā historiogrāfijai raksturīgs skatījums uz vēsturi, kurā zemes vēsture tiek aplūkota kā dominējošās etniskās grupas (t.s. valstsnācijas) vēsture. Abas ideoloģijas (nacionālisms un marksisms) balstās uz nostādni savējie/svešie, kas tām sakrīt: nacionālismā vācbaltiešus uzlūko kā krustnešu "okupantu" pēctečus un “kultūrtrēģerus”, t.i. etniski svešus, savukārt marksisms-ļeņinisms akcentu lika uz šķirisko pieeju, tos vērtējot kā “vācu feodāļus ekspluatatorus”, t.i. šķiriski svešus. Ja nacionālisma kontekstā tika uzsvērts pretestības elements kā nacionālās pašidentifikācijas pazīme, tautas vienotības pazīme, tad marksisma-ļeņinisma galvenais akcents bija uz pretestību tieši Rietumu ietekmēm, taču “vienkāršās tautas” glorificēšana abās ideoloģijās bija kopīga un tās viena otru šajā ziņā papildināja un stiprināja.
Kopš 21. gs. pirmās desmitgades šo apzīmējumu izmanto atsevišķi pētnieki (Pekka Erelt, Jaak Valge u.c.), lai apzīmētu šo 20. gs. Baltijas valstu historiogrāfijās vadošo iezīmi.
