Atšķirības starp "Sarkanais terors" versijām

Versija, kas saglabāta 2020. gada 5. septembris, plkst. 08.05

Sarkanais terors (kr. красный террор; an. Red Terror; vc. Roter Terror; fr. terreur rouge) – 1918. gada 5. septembrī ar dekrētu “Par sarkano teroru” Krievijā pie varas esošā lielinieku režīma valdības - Tautas komisāru padomes (TKP), - izsludināta oficiāla politika: mērķtiecīga un leģitīma režīmam nevēlamu personu ieslodzīšana koncentrācijas kometnēs vai fiziska iznīcināšana bez apsūdzības, izmeklēšanas, tiesas un vainas pierādīšanas. Ilga līdz 1923. gadam.

Oficiālais iemesls bija sociālrevolucionāres Fanijas Kaplānes (1890-1918) neveiksmīgi īstenotais atentāts pret Ļeņinu, kura rezultātā lielinieku līderis tika ievainots. Galvenā institūcija, kas īstenoja Sarkano teroru, bija Viskrievijas ārkārtas komisija un tai pakļautās dažādās represīvās struktūras, kā arī lielinieku aktīvisti pēc pašu iniciatīvas. Jau pirmajā sarkanā terora dienā Petrogradā noslepkavoja vairāk nekā 500 režīmam nevēlamu cilvēku vai vienkārši “aizdomīgu” (pārāk labi ģērbti vai zināmi kā inteliģenti, virsnieki, bijušie ierēdņi vai vienkārši turīgi cilvēki) personu. Kopā šīs politikas gados tika nogalināts vairāk nekā 1 200 000 cilvēku.

Viens no idejas autoriem un galvenajiem ideologiem bija ievērojamais latviešu čekists Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs; 1888-1938): "Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālu un pierādījumus, ka apvainotas darbos vai vārdos darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kuru jums viņam jāpiedāvā - kādai šķirai viņš pieder, kāda viņam ir izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem arī jānosaka apsūdzētā likteni. Tā ir sarkanā teora jēga un būtība."

Skat. arī: Antonova sacelšanās, Mītavas nāves gājiens, Ventspils slaktiņš

Literatūra par šo tēmu

• Jānis Šiliņš. Rīgas cietumi un lielinieku terors, 1919. gada janvāris–maijs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2009. Nr.3., 119.–137. lpp.
• Blūzma V. Pateiktais un noklusētais: lieliniecisma vilnis Latvijā (1917. – 1919.) vēstures pētījumos // Latvijas Vēsture. – 1994. Nr.1. 45.–50. lpp.; Nr.2. 43.–47. lpp.; Nr.3. 49.–52. lpp.; Nr.4. 54.–57. lpp.; 1995. Nr.1. 60.–64. lpp.; Nr. 4. 63.–65. lpp.; 1996. Nr.3. 63.–71. lpp.
• Puriņš Ā. Cēsu revolucionārais tribunāls 1919. gadā // Latvijas Vēsture. – 1999. Nr.2. 40.-52. lpp.
• Puriņš Ā. Sarkanais terors Latvijā 1917. – 1919. gadā // Latvijas Vēsture. – 1998. Nr.3. 25.-32. lpp.; Nr.4. – 15.–21. lpp.
• Puriņš Ā. Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls // Latvijas Vēsture. – 1999. Nr.1. 55.–61. lpp.
• Stranga A. Padomju vara Latvijā 1919. gadā: komunistiskā terora nacionālais aspekts // Latvijas Vēsture. 2007. Nr.2. 104.–107. lpp.