Atšķirības starp "Fašisms" versijām

Pašreizējā versija, 2022. gada 27. decembris, plkst. 12.40

Fašisms (it. fascismo, no lat. fascio - "saišķis, kūlis"; an. Fascism) - totalitāra ideoloģija Itālijā 20 gs. pirmajā pusē, kas balstījās uz etātismu: valsts kā nacionālās konsolidācijas pamatstruktūras glorifikācija. Pamatpazīmes bija harismātiska vadoņa kults, korporatīvisms ekonomikā, utopiska vīzija par Romu kā pasaules centru un Itāliju kā Senās Romas vēsturisko mantinieci, griba paplašināt robežas, parlamentārisma noliegšana, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms - pilsoņi, neatkarīgi no tautības un valodas, identificē sevi ar valsti un tās vadoni.

Cilvēka individuālā dzīve un brīvība iespējama tikai esot valsts struktūrā kā tās organiska sastāvdaļa. "Nekādas individuālās vērtības nevar pastāvēt ārpus valsts – šajā ziņā fašisms ir totalitārs, jo fašisma valsts ir visu vērtību sintēze, kas vada un attīsta tautas dzīvi (..) nācija nav vis rase, bet gan no vēstures nākoša grupa, t.i. vairākums, ko saliedē viena ideja, valstsgriba (..) ne nācija rada valsti, bet gan valsts rada nāciju, dodot tautai kopēju morālu vienotību un gribu, tātad optimālu pastāvēšanu" (Benito Musolini "Fašisma doktrīna", 1932). Noliedza gan liberālismu ar tā akcentu uz cilvēka individuālismu, gan nacismu ar tā rasu teoriju, gan komunismu ar tā internacionālismu un šķiru teoriju. Tomēr, kā norāda Umberto Eko esejā "Mūžīgais fašisms", fašismā nebija filosofijas, tikai retorika, tāpēc tā akcenti mainījās, atkarībā no situācijas (piemēram, no karojoša antiklerikālisma uz konkordātu un Dieva piesaukšanu vietā un nevietā; radās partija ar revolucionāriem saukļiem, bet pēc tam kļuva izteikti monarhistiska utt.). Taču balstījās tas uz noteiktu arhetipu un klišeju grupu, tāpēc taitai šķita visai vilinošs un pieņemams.

Nākot pie varas 1922. gadā, partija Cīņas savienība (Fascio di combattimento) - valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam, - īstenoja fašisma ideju ieviešanu dzīvē, realizējot diktatūru, vienpartijas sistēmu, masu mobilizāciju, oponentu apspiešanu, intensīvu propagandu. Centās nostiprināt valsts izpildvaru, mazināt likumdošanas varu, kā arī ierobežojot politisko daudzveidību (likvidēja parlamentārismu, aizliedza citu politisko partiju darbību). Saimnieciskajā dzīvē pakļāva privātuzņēmumus valsts kontrolei un plāniem. Sociālā ziņā tika veidota korporatīvā valsts – iedzīvotāji tika pārstāvēti un organizēti nevis kā pilsoņi pēc dzīvesvietām, bet pēc nodarbinātības sfēras. Ekonomika tika sadalīta ražošanas nozaru korporācijās, kurās apvienoja visus nozarē nodarbinātos un darba devējus, veidojot arodu kārtas. Pavisam izveidoja 22 korporācijas, kuras pārzināja atsevišķu ekonomikas nozari, plānoja tās attīstību un risināja sociālus jautājumus.

Fašisms bija pirmā totalitārā kustība, kurai izdevās sagrābt varu veselā valstī, un tas lielā mērā kalpoja līdzīgām tendencēm citur pasaulē, sākot no Moslija sekotājiem Lielbritānijā, integrālnacionālistiem Francijā, nacionālsindikālistiem Spānijā, un beidzot ar Baltijas valstu autoritārajiem režīmiem Austrumeiropā. Tāpēc bieži vien beletristikā un žurnālistikā ar vārdu "fašisms" apzīmē jebkuru totalitāru ideoloģiju.

Skat. arī: nacionālisms, nacisms

Literatūra ar šo tēmu

• Vīksne Pauls. Fašisms un Latvijas armijas kareivju uzdevumi. - [B.v.] Rīga, 1930.
• Berlins Jesaja. Četras esejas par brīvību. - Sprīdītis: Rīga, 2000. ISBN 9984699013

• Carl T. Schmidt. The Corporate State in Action: Italy under Fascism. - Oxford University Press: New York, Toronto, 1939
• Madeleine Albright. Fascism: A Warning. - Harper Collins, 2018, ISBN 0008282277
• Umberto Eco. How to Spot a Fascist. - Harvill Secker, 2020. ISBN 9781787302662

Resursi internetā par šo tēmu

• Arnolds Bulāns. Kādēļ itāļiem vajadzīga korporatīva valsts. // Latvijas kareivis. 21.09.1934.
• Māksla un vara totalitārajos režīmos un autoritārismā - rvvg.lv

• Sheldon Richman. Fascism. - The Concise Encyclopedia of Economics.
• Chip Berlet. Mussolini on the Corporate State
• "Ur Fascism" by Umberto Eco / youtube
• Umberto Eco. Ur-Fascism. // The New York Review of Books, June 22, 1995