Atšķirības starp "Kaperēšana" versijām
m |
m (→Literatūŗa par šo tēmu) |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Skat. arī: [[pirātisms]] | Skat. arī: [[pirātisms]] | ||
| − | ==== | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Geoffrey Symcox. The crisis of French sea power 1688-1697: from guerre d'escadre to the guerre de course. - Springer Dordrecht, 1975. ISBN 978-90-247-1645-6 | * Geoffrey Symcox. The crisis of French sea power 1688-1697: from guerre d'escadre to the guerre de course. - Springer Dordrecht, 1975. ISBN 978-90-247-1645-6 | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 27. janvāris, plkst. 09.53
Kaperēšana (no hol. kapen - laupīt uz jūras) jeb privatierisms - valsts varas licencētas tiesības nodarboties ar jūras laupīšanu, daļu laupījuma iemaksājot valsts kasē. Valsts izsniedza privātpersonām kuģu īpašniekiem licences (fr. lettre de marque, an. letter of marque) par tiesībām izsekot, uzbrukt un sagūstīt naidīgo valstu tirdzniecības kuģus (vai neitrālo valstu kuģus, kas pārkāpj noteikto blokādi, piegādājot naidīgajai valstij preces). 1856. gada Parīzes konferencē Eiropas valstis vienojās kaperēšanu aizliegt.
Kaperēšana zināma jau no 14. gs. ja ne senāk. Tā, piemēram, 1389. gadā Zviedrijas riksrods kuģu īpašniekiem, kas piedalās karadarbībā pret Dāniju un gatavs palīdzēt ielenktajai Stokholmai, izsniedza kaperu diplomus. Rezultātā pāris mēnešu laikā izveidojās nopietna t.s. vitaljeru brālība (Vitalienbrüder; lat. fratres vitalienses; no “vitalie” – proviants) flote, kas gan pa jūru apgādāja ielenkto Stokholmu, gan laupīja un gremdēja dāņu kuģus. Laikā no 1708. līdz 1918. gadam Lielbritānijas flotē kapera kapteinis saņēma 3/8 ieguvuma (gadījumā, ja tas bija flagmaņkuģis, tad admirālis saņēma 1/8, bet kapteinis - 2/8); augstākie virsnieki, t. sk. jūras kājnieku kapteiņi, kā arī kuģa meistars un ārsts - 1/8 uz visiem); virsnieki, intendants, stūrmanis, bocmanis, meistara palīgs, komandori, ārsta palīgi, kapelāns - 1/8 uz visiem; apakšvirsnieki jeb seržanti, kā arī gardemarini, rakstveži, buru meistars, galdnieks, kaprāļi, stūresvīri, jūras kājnieki - 1/8 uz visiem; taurētāji, stjuarti, pavāra palīgi, komandoru palīgi, matroži un jungas - 2/8 uz visiem. Piemēram, ja HMS "Victory" sagrābtu naidīgas valsts tirdzniecības kuģi, kura krava tiktu novērtēta 100 000 mārciņu vērtībā, tad pie ekipāžas kopskaita 819 cilvēki, kapteinis saņemtu 37 500 mārciņu, augstākie virsnieki un ārsts (kopā 12 cilvēku) katrs saņemtu 1000 mārciņu, apakšleitnanti un vidējā ranga virsnieki (29 cilvēki) saņemtu katrs 116 mārciņas, apakšvirsnieki, gardemarini un klerki (70+42 cilvēki) - katrs 116 mārciņas, matroži (665 cilvēki) katrs saņemtu 37,5 mārciņas no laupījuma. No kopējās summas, kravu novērtējot, bija jānomaksā nodokli. Savukārt Francijā Luija IV laikā 3/5 laupījuma tika nodotas valsts (karaļa) kasē, 1/5 - flotes admirālim, bet atlikusī 1/5 sadalīta starp virsniekiem un ekipāžu.
Skat. arī: pirātisms
Literatūra par šo tēmu
- Geoffrey Symcox. The crisis of French sea power 1688-1697: from guerre d'escadre to the guerre de course. - Springer Dordrecht, 1975. ISBN 978-90-247-1645-6
Resursi internetā par šo tēmu
- Solomon Drowne. Privateering during the American Revolution.
- Gavin Shorto. Bermuda in the Privateering Business
- American Privateers in The War Of 1812
- Andrew Sherburne’s Experiences on a Privateer During the Revolutionary War
- Privateering and Piracy in the Colonial Period by J. Franklin Jameson - gutenberg.org
