Vitaljeri
Vitaljeri jeb vitaljeru brālība (Vitalienbrüder; no lat. fratres vitalienses: no vitalie - proviants) - kaperu, vēlāk pirātu flote Baltijas jūrā 14.-15. gs., kas gan pa jūru apgādāja ielenkto Stokholmu, gan laupīja un gremdēja dāņu kuģus.
1389. gada 24. februārī kaujā pie Osles Dānijas karalienes Margrētas I armija sagrāva Zviedrijas karalistes armiju, karalis Albrehts krita gūstā, Stokholmu ielenca dāņu karaspēks. Zviedrijas riksrods kuģu īpašniekiem, kuri piedalīsies karadarbībā pret Dāniju un gatavi palīdzēt ielenktajai Stokholmai, sāka izsniegt kaperu diplomus. Tajā iesaistījās arī krietns skaits zviedru bruņinieku ar savām karadraudzēm, tā kā spēks bija visai nopietns. Kaperēšana attīstījās un pieņēmās spēkā, vitaljeru brālībā izvirzoties talantīgiem admirāļiem. 1393. gadā vitaljeru flote izlaupīja Bergenas pilsētu, 1394. gadā – Malmi, apmetās Gotlandes salā. Visbijas pilsēta kļuva par lielāko kaperu bāzi pasaulē. Lieki piebilst, ka vitaljeri laupīja visu, kas kustēja pa jūru, kā arī piekrastes ciemus un pat pilsētas.
Ar Hanzas starpniecību 1395. gadā abas karalistes noslēdza mieru, taču džins vitaljeri negrasījās atgriezties pie godīga darba un kļuva par pirātiem. Pirātu brālība kontrolēja visu Baltijas jūru - sagrāba Abo, Vīpuri un vēl vairākus pilskalnus somu piekrastē. 1397. gadā vitaljeri Svena Stūres vadībā (1200 karotāju 42 kuģos) ielenca Stokholmu, atbalstot hercoga Ērika pretenzijas uz Zviedrijas troni. Situācija vēl vairāk saasinājās, kad pirāti izgāja Ziemeļjūrā un ierīkoja bāzi Helgolandes salā, kas atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā. Nu sarosījās Hamburga un Brēmene, kuras līdz šim brālīgi pilsētu nedienas Baltijas jūrā bija atbalstījušas vairāk vārdos. Savkārt kad vitaljeri sāka apciemot Anglijas, Francijas un Norvēģijas krastus, laupot visus kuģus, ko sastapa jūrā (to flote Godekes Mihaelsa vadībā pat tika līdz Spānijai), Anglijas parlaments apsūdzēja Hanzu pirātisma atbalstīšanā un lika tai samaksāt par visiem vitaljeru nogremdētajiem angļu kuģiem. Tiem pievērsās Teitoņu ordenis. 1398. gada 17. martā 50 kuģu liela Ordeņa flote ieradās pie Visbijas, izsēdinot krastā 5000 brāļus bruņiniekus, pusbrāļus un palīgspēkus, ko visu komandēja pats lielmestrs Konrāds fon Jungingens. Visai aši ieņēma salas nocietinātās vietas, taču Visbijas 2000 vīru lielais garnizons vārtus neatvēra. Tad kā parasti: aplenkums, sarunas, miera līgums. Vitaljeri bez kaujas atdeva pilsētu, ar tiesībām sakāpt kuģos un doties, kur acis rāda. Tas bija brālības gals Baltijas jūrā.
Daļa vitaljeru devās uz Ziemeļjūru, kur bez Helgolandes izveidoja ostas un bāzes Ertholmas salā un Frīzijas salās. Baltijas pirātu gaitas Ziemeļjūrā turpinājās vēl gana ilgi, un beidzās vien 1449. gadā līdz ar pēdējā vitaljeru vadoņa Hansa Engelbrehta nāvi.
