Ekskomunikācija

No ''Vēsture''
Versija 2011. gada 13. februāris, plkst. 18.17, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (jauns šķirklis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ekskomunikācija (lat. excommunicatio) - izslēgšana no Baznīcas. Ekskomunikācijas juridisko formu deva pāvests Martins V 1418. gadā. Izšķir:

  • excommunicatus vitandus - persona tika izslēgta no Baznīcas un arī no sabiedriskās dzīves (kopienas, amata, ģimenes u.tml.), ko varēja izsludināt tikai pāvests;
  • excommunicatus toleraturs - persona tiek izslēgta tikai no reliģiskās dzīves, draudzes, saglabājot tiesības dzīvot sabiedrisko dzīvi.

Ja ekskomnicētais nomira, nenožēlojot grēkus, to apglabāja bez reliģiskā rituāla, ārpus svētītās apbedīšanas vietas.

Ieteicamā literatūra

  • Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 332. lpp.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 178. lpp.
Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Ekskomunikācija&oldid=31669"