Četras Cildenās Patiesības

Četras patiesības - t.s. Budas mācība - darma (sanskr. dharma):
1) "Cilvēku dzīve ir pilna vilšanos"
Jēdzienam duhkha (pali valodā - dukkha) budismā ir visai izplūdusi nozīme. Parasti to tulko kā "ciešanas", taču tas ir visai neprecīzi, jo tā nebūt nav tikai fiziskas sāpes vai nelaimes dzīvē. Tas drīzāk ir psihes emocionālo stāvokļu diapazons, kas ietver sevī gan urdošu sajūtu par dzīves nepiepildītību, aizslīdošo mirkļu un notikumu netveramību, kas kā ūdens līst cauri pirkstiem, gan fiziskas un emocionālas sāpes. Cilvēki pārvērš atmiņas par tagadni un dzīvo nemitīgās nākotnes gaidās, nemākot un nespējot reāli dzīvot, visu šodienu nepakārtojot nākotnei. Velta cenšanās noturēt pagātnes skaistākos mirkļus. Sāpes, zaudējot panākto, to, kam esam pieķērušies. Rezultātā - vēlmju neatbilstība iespējām, pastāvīga nepiepildības un neapmierinātības sajūta, sapņi bez seguma, nemitīga tiekšanās uz nākotni, kurā it kā kaut kas būs labāks (bet, kad šī nākotne pienāk, nekas nav mainījies).
2) "Tam ir iemesls" - Trišna (pali - trišna) - maldi un alkas, jeb nepareiza vērtību prioritāte.
Tā ir maldīga pieķeršanās cilvēku apziņā definētajai pasaulei, centieni identificēt sevi ar kādu sociālo lomu sabiedrībā, īpašībām vai prasmēm. Trišas pamatā ir avidja: sevis, savas patiesās būtības neapzināšanās; neapjēgšana, ka subjekts un objekts patiesībā ir vienas medaļas divas puses; nespēja skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, nevis priekšstatu izkropļotu. Cilvēki cenšas pārveidot pasauli atbilstoši savām vēlmēm un priekšstatiem, regulēt tās norises atbilstoši saviem teorētiskajiem pieņēmumiem. Viņi nemitīgi cenšas realizēt savus plānus un ieceres un ir nesaprašanā un nelaimīgi, ja tie izjūk un nepiepildās. Bet, ja tie piepildās, cilvēki jau tiecas uz nākamo mērķi. Šāda dzīve ir līdzīga nemitīgam amoka skrējienam "vāveres ritenī", neļaujot apziņā ienākt mieram un līdzsvaram. Šajā sadzīves ritenī - sansarā - tiek samalta cilvēka dzīve, neļaujot viņam apjēgt pašam sevi, neļaujot dzīvi izdzīvot pilnvērtīgi.
3) "To iespējams pārtraukt'" (pali - nirodh), no tā iespējams izvairīties, atbrīvoties, sasniedzot nirvanu (pali - nibana).
No tā var atbrīvoties, ja cilvēks pārstās krampjaini turēties pie sava prāta radītajām ilūzijām par to, kāda ir dzīve un pasaules kārtība, mainīs savu attieksmi pret pasauli. Apziņa, ka cilvēks ir universāla procesa daļa, pats savā būtībā buda, dara viņu brīvu un ļauj sasniegt nirvānu (burtiski – apdzišana, kad "apdzisušas" ilūzijas, kaislības, to izraisītās ciešanas). Nirvāna (burt. apdzišana; apziņas stāvoklis, kuru nevar konkrēti definēt; brīvības, miera un svētlaimes stāvoklis, diametrāli pretējs mūsu ikdienas rūpju un stresa pilnajai dzīvei) ir psiholoģisks stāvoklis, kurā konkrētā pasaule, sociālās lomas un attiecības, viedokļi zaudē savas statiskās aprises, ļaujot cilvēkā ienākt apskaidrībai, ļaujot uztvert pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu to iztēlojas. Tas sākas tad, kad cilvēks pārstāj raudzīties uz viņam zināmajām dzīves izpausmēm kā vienīgajām iespējamajām, absolūtajām esības formām.
4) "Pastāv Astoņjoslu Ceļš, kā to panākt".