Diltejs Vilhelms
Vilhelms Diltejs (vāc. Wilhelm Dilthey, 1833.-1911.) - filosofs, Berlīnes universitātes profesors, t.s. dzīves filosofijas pārstāvis. Dilteja mācības centrā bija jēdziens par "dzīvo garu", kas attīstās vēsturiskās formās. Noliedza vēstures procesa likumsakarību izzināmību. Filosofija nevar būt pārjuteklisku būtību izzināšana, tā var būt tikai "zinātņu zinātne", t.i. "mācība par zinātni". Zinātņu pasauli Diltejs sadalīja zinātnēs par dabu un zinātnēs par garu; zinātnes par garu pēta ar sabiedrisko īstenību. Filosofijai jāsāk ar apziņas analīzi, jo tikai šāda analīze dod iespēju, pamatojoties uz "Es" tiešajiem pārdzīvojumiem, izprast dabas un gara dzīves būtību. Pamatā visām zinātnēm par garu esot psiholoģija, taču nevis skaidrojošā psiholoģija, kas balstās uz cēlonību, bet gan aprakstošā psiholoģija. Raksturojot māksliniecisko daiļradi, Diltejs uzsvēra fantāzijas lomu: ar tās palīdzību vārda mākslinieks nejaušo paceļ ievērības cienīgas parādības pakāpē un tipisko attēlo kā individuālā pamatu. Filosofiju un vēstures zinātni pēc Dilteja domām saista "mācība par interpretāciju" jeb "hermeneitika". Kanta atziņas Diltejs izmantoja ne tikai kriticisma pieradītās produktivitātes dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka viņš, līdzīgi kā savulaik Kants, iebilda pret zinātniskās domāšanas veida uzkundzēšanos refleksijai par cilvēku vispār. Diltejs konstatēja tādas cilvēka garīgās formas un to iespējas, kas atklāj paša cilvēka iekšējo vēsturiskumu. Vēsturiskā pasaule tiek būvēta pamatojoties uz šo iekšējo vēsturiskumu, ko pārņem pieredze, nevis pieredze pieņem vēsturiskos faktus, kas pēc tam tiek attiecīgi sakārtoti tā, ka var veidoties vēsturiskās pasaules uzskats. Pieredze ir process, kas iedzīvina vēsturi caur šā iekšējā vēsturiskuma izjūtu, ko veido atmiņu un gaidu saplūšana veselumā. Tādā gadījumā vēsturiskā zinātne ir iespējama tikai pateicoties tam, ka cilvēks ir vēsturiska būtne - vēsturisko izziņu dara iespējamu subjekta un objekta viendabība. Šī konstatācija, protams, neatrisina Dilteja izvirzīto epistemoloģisko problēmu, tomēr tā ir savā ziņā pārsteidzoša – Diltejs gan nav pirmais, kas norāda uz šādām cilvēka garīgās realitātes formām, bet veids, kādā viņš šo vēsturiskuma un cilvēka pieredzes un izziņas problēmu tematizē, atstāj lielu iespaidu uz turpmākajiem mēģinājumiem skaidrot cilvēku. Kā vēsturiskās kopsakarības, savā objektivitātē, var būt viendabīgas ar izzinošo subjektu - lai atrisinātu šo problēmu Diltejs pievērsās dzīves jēdzienam. Dzīve kā plūstošs laiciskums, ir vērsta uz paliekošu nozīmes vienību izveidi, tā pati sevi izklāsta. Tādējādi gara zinātņu patieso pamatu veido dzīve. Lai gan dzīves jēdziens ir problemātisks, jo tas prasa dzīves fakticitātes un idealitātes attiecību skaidrojumu, kas patiesi varētu norādīt uz to, kā iespējama vēsturiskā izziņa.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 88. lpp.
- Gadamers H.-G. Patiesība un metode. - Jumava: Rīga, 1999.
- Raivis Bičevskis. Dzīve, vēsture, gars: Vilhelma Dilteja filosofiskais mantojums // Kentaurs XXI 42 (2007). 18.-46. lpp.
