Dzenbudisms

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 16. maijs, plkst. 12.08, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzen skolas

Dzen jeb dzenbudisms - viens no Mahajanas budisma virzieniem, kura adepti uzskata, ka pasaules likumsakarību un lietu iekšējo būtību (savu "patieso es") var atklāt tikai intuitīvi, piepešas, spontānas apskaidrības (jap. satori - 悟る) ceļā, tāpēc vārdi, jēdzieni un loģika nav piemērojami. Idejas pamatā ir doma, ka katrs cilvēks jau ir dzimis apskaidrots, taču dzīves laikā apaudzis ar sabiedrības uzspiestām normām, konvencijām un definīcijām - to visu atmetot, var "atbrīvot sevī bērnu" (taču bez meditācijas un skolotāja pastāv risks radīt jaunu masku, atbilstoši savai sapratnei, kādam jābūt šim "brīvajam bērnam", t.i. ieslīgstot vēl dziļāk vilšanos pilnajā sansaras ratā). Termina izcelsme nāk no sanskrita (ध्यान - dhyāna, no ध्या - dhyā = "koncentrācija, meditācija"), kas ķīniešu valodā transformējās kā čaņ (禪), vejtnamiešu - kā thiền, korejiešu - kā sen vai son (선), bet japāņu valodā kā dzen (禅) (no kā arī radies nosaukums Rietumos: "dzenbudisms"; arī Rietumos lietotā dzenbudisma terminoloģija tradicionāli tiek ņemta no japāņu valodas). Dzenbudisms izveidojies Ķīnā VI gs. - t.s. čaņbudisms - kā indiešu racionālisma un abstraktās domāšanas apvienojums ar ķīniešu konkrētību un reālismu pasaules uztverē. Par pamatlicēju tradicionāli tiek uzskatīts Bodhidharma jeb Damo (jap. Daruma), kurš 526. gadā ieradies ķīniešu zemēs no Indijas. Izplatīts Korejā, Japānā un Indoķīnā. Īpašs uzsvērta šajā mācībā ir meditācijas (jap. dzadzen - 座禅) nozīme. Liela loma ir īpašām prātu vingrinošām un konvencionālo domāšanu lauzošām anekdotēm-mīklām (jap. 公案 koan, no ķīn 公案, guņjaņ), dialogiem (jap. mondo - 問答) kuru uzdevums ir ar jautājuma absurdumu likt neofītam atbrīvoties no tā prātu savažojušajiem mākslīgajiem priekštatiem, lai nonāktu pie primārās, nepastarpinātās pasaules uztveres un apskaidrības. Līdz ar to dzenbudisti uzlūko budisma Svētos Rakstus - sūtras, - tikai kā senāko skolotāju padomu pierakstus, nevis sakrālu dogmu.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 95. lpp.
  • Fromms Ērihs. Psihoanalīze un dzenbudisms. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2002. 120 lpp. ISBN 9984226778
  • Roberts Pirsigs. Dzenbudisms un motociklu tehniskās apkopes māksla. - Atēna: Rīga, 2005. 492 lpp. ISBN 9984340929
  • Džeks Keruaks. Dharmas blandoņas. - AGB: Rīga, 2005.
  • Bernard Faure. Chan Insights and Oversights. An Epistemological Critique of the Chan Tradition. - Princeton University Press: Princeton, New Jersey, 1993, ISBN 0-691-06948-4
  • James L. Gardner: Zen Buddhism. A classified bibliography of Western-language publications through 1990. - Wings of Fire Press: Salt Lake City, Utah, 1991, ISBN 1-87922-202-7, ISBN 1-87922-203-5
  • Eihei Dogen Zenji. Shobogenzo. Band 3. - Angkor Verlag: Frankfurt, 2001, ISBN 3-8311-1165-0
  • Karlfried Graf Dürckheim. Wunderbare Katze und andere Zen-Texte. - Barth u. a., 1994, ISBN 3-502-67159-1
  • Bodhidharmas Lehre des Zen: Frühe chinesische Zen Texte. - Theseus: Zürich u. a., 1990, ISBN 3-85936-034-5
  • Daisetz T. Suzuki. Die große Befreiung: Einführung in den Zen-Buddhismus. - Barth, München u. a. 2003, ISBN 3-502-67594-5
  • Alan Watts. Vom Geist des Zen. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1986, ISBN 3-518-37788-4
  • Rolf Elberfeld. Phänomenologie der Zeit im Buddhismus. Methoden des interkulturellen Philosophierens. - Frommann Holzboog, 2004, ISBN 978-3772822278
  • Byung-Chul Han. Philosophie des Zen-Buddhismus. - Reclam: Stuttgart, 2002, ISBN 3-15-018185-2
  • Brian A. Victoria. Zen, Nationalismus und Krieg. - Theseus, 1999, ISBN 3896201328
  • Michael S. Diener. Das Lexikon des Zen. - Goldmann: München, 1996, ISBN 3-442-12666-5
  • Игнатович А.Н. Буддизм в Японии. Очерк ранней истории. - Москва, 1991

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Dzenbudisms&oldid=16047"