Daugavgrīvas cietoksnis
Daugavgrīvas cietoksnis - cietoksnis Daugavas grīvā, stūrī starp to un Buļļupi.
1305. gadā cisterciešu klosteŗa abats Liberts par 4000 Ķelnes markām pārdeva nocietināto klosteri Ordenim, kas nojauktā klosteŗa vietā uzcēla stipru pili un ierīkoja tur komtureju (kurā 1305.-1483. gados valdīja 22 komturi, bet 1532.-1560. gados 4 zemes maršala pils komturi).
XVII gs. zviedru pārbūvēts un modernizēts. 1710. gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās un tās garnizons cietoksnī palika līdz pat 1917. gadam, vairākkārt pārbūvēts un paplašināts. 1919. gadā cietoksnis kļuva par Latvijas armijas artilērijas pulka novietni. LPSR laikā cietoksnī tika izvietotas Baltijas flotes vienības, kas evakuējās 1941. gada jūnija beigās. 1944. gadā – tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, Daugavgrīvas cietoksnī atkal izvietojas PSRS Baltijas flotes karaspēka vienības ( mīnu traleris, 2 zemūdenes, apsardzes daļa, kuģu remontdarbnīcas).
Pulvertornis
Senākā cietokšņa būve ir t.s. Daugavgrīvas Pulvertornis. [1] Precīzs Pulvertorņa izbūves laiks nav zināms. Ir noskaidrots, ka torņa pagrabstāvs ir pastāvējis jau pirms 1682. gada. Pulvertorņa augšējais līmenis, kas izceļas ar neparasti biezu pārseguma velves mūrī, būvēts vēlāk (līdz 1700.), par ko liecina atšķirības mūrējuma raksturā.[2] Pamati Pulvertornim ir būvēti no laukakmeņiem, dolomītakmeņiem, bet sienas no gliemežu un pelēkā dolomīta akmeņiem, kas blīvi sakrauti un samūrēti ar kaļķu javu. Stūri, logu apmales, iekšpusē griesti un velves veidotas no sarkanajiem ķieģeļiem. 1947. gadā Pulvertorni mēģināja saspridzināt Padomju armija, bet ne visai sekmīgi - tā drupas joprojām saglabājušās Daugavgrīvas cietoksnī. Latvijas Republikas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pulvertornim ir piešķīrusi arhitektūras pieminekļa statusu.
