Daugavgrīvas cietoksnis

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 13. augusts, plkst. 20.17, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Daugavgrīvas cietoksnis mūsdienās
Dünamünde 1600. gadā
Dünamünde 1630. gadā

Daugavgrīvas cietoksnis (kr. Усть-Двинская крепость, vāc. Festung Dünamünde, pol. Dynemunt zamek) ) - atkarībā no konteksta:

Dinamindes pils

1. Teitoņu ordeņa pils (Dünamünde) Daugavas labajā krastā, kas celta uz 1205. gadā būvētā cisterciešu klostera pamata (tā zemes atradās ne vien ap pašu klosteri, bet sniedzās arī pāri Daugavai, šodienas Bolderājas teritorija) aptuveni 10,5 km uz Z no Rīgas, toreizējās Daugavas grīvas (vecās Daugavas) labā krastā. 1305. gadā klostera abats Liberts par 4000 Ķelnes markām pārdeva pili Ordenim, kurš nojauktā klostera vietā uzcēla stipru pili un ierīkoja tur komtureju, kurā 1305.-1483. gados valdīja 22 komturi, bet 1532.-1560. gados ordeņa maršala pakļautībā 4 pils komturi.

1491. gadā nostiprināja pili, uzceļot 4 apaļus torņus ar 5 rondeļiem (bastionu pirmtips), ieslēdzot pili ar ūdens grāvi. 1550. gados rondeļi pārbūvēti par maziem itāļu tipa bastioniem. 1582. gadā Stefans Batorijs pavēlēja pārbūvēt un palielināt bastionus, padziļināt grāvjus u.tt. Cietokšņa komandanta pārziņā bija cietokšņa militārā un Daugavgrīvas iedzīvotāju administratīvā pārvalde, kā arī garāmbraucošo kuģu uzraudzība un kontrole. 1653. gadā pēc Zviedrijas Kara kolēģijas 2. VI pavēles te veica vēl vairākus remontus un uzlabojumus. Paralēli vecajai ietekai jūrā Vecāķu rajonā 1567. gadā Daugava izveidoja jaunu gultni, kas samērā strauji padziļinājās un kļuva par galveno upes ceļu - pamatvilcienos tā virziens sakrīt ar upes šodienas tecējumu. 1670. gadā, ievērojot maršala Vobana jauninājumus fortifikācijā, Dinamindi pārbūvēja. 1680. gadā nu veco Dinamindi (Alt-Dünamünde) kā cietoksni vairs neuztvēra, kaut nocietinājumiem pat bija zināma loma Ziemeļu kara sākumā[1], bet par "Dinamindi" turpmāk sāka dēvēt Noimindes skansti Daugavas kreisajā krastā.

XVIII gs. otrajā pusē bijušā cietokšņa teritoriju apstrādāja trīs Mangaļu muižas zemnieki[2], bet nedaudz vēlāk to izmantoja draudzes skola.[3]

Dinamindes cietoksnis

Neumünde 1682. gadā
1642. gadā

2. XVII gs. celts cietoksnis Daugavas kreisā krasta leņķī, ko izveido Lielupes ieteka Daugavā ar pēdējās kreiso krastu, - kuru 1608. gadā Zviedrijas armijas sapieri grāfa Mansfelda vadībā uzcēla četrstūru šternskansti un nosauca par "Jauno skansti", bet vēlāk – "Jauno grīvu" (Neumünde). Apbruņojums bija 29 falkoneti un garnizons 250 cilvēku. Turpmāk, pakārtoti kara norisēm, cietoksnis pārmaiņus atradās gan poļu, gan zviedru rokās, līdz 1621. gada oktobrī krietni izpostīto jauno cietoksni ieguva zviedri. 1624. gadā Gustavs II Ādolfs personīgi apskatīja iepriekšējos karos papostītos nocietinājumus un pavēlēja tos atjaunot. No sastādītā akta redzams, ka Noiminde bij apbruņota ar 21 lielgabalu, skanstes iekšienē bij 6 kazarmu ēkas, nedaudz māju un baznīca. Pēc karalienes Kristīnes 1639. gada rīkojuma četrstūraino skansti pārbūvēja par cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. 1641. gadā ģenerāļa Rotenberga vadībā Noimindi pārbūvēja par t.s. Nīderlandes parauga piecstūru bastionu ar platiem grāvjiem, zemes eskarpiem un kontreskarpiem (garnizons sastāvēja no 2 līdz 5 rotām, te atradās 120 lielgabalu un mortīru, kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas). 1670. gadā, ievērojot maršala Vobana jauninājumus fortifikācijā, Noimindes skansti nolēma būtiski pārbūvēt par nopietnu 6 bastionu cietoksni - pārbūve uzsākta 1682. gadā bet darbi ievilkās līdz Ziemeļu karam. Agrākos mazos bastionus palielināja un pēc jaunā plāna to flankus būvēja perpendikulāri nevis kurtīnai, kā agrāk, bet uguns līnijai. Eskarpi un kontreskarpi zemes vietā būvēti no akmens, kronverku vietā uzcelti ravelīni, kurtīnās iebūvēti kazemāti un pulvera pagrabi. 1680. gadā nu jau veco Daugavgrīvas cietoksni (Alt-Dünamünde) upes labajā krastā iznīcināja un Noimindi pārdēvēja par Dinamindes cietoksni. 1700. gada martā sakšu ģenerālis Flemmings ieņēma cietoksni un par godu Augustam II nosauca par Augustburgu (Augustusburg). 1704. gadā cietoksnī bija 100 lielgabalu, 300 regulārā karaspēka kareivju un 600 latviešu zemessargu, cietoksni veidojao 6 bastionu frontes ar ūdens grāvjiem, akmeņu eskarpiem un segto eju (no 6 frontēm 5 bij segtas no ravelīniem ar glasisiem). Apšaude viscaur atklāta, vietām divi stāvi. Cietoksnī bij kazarmas, pulvera pagrabi un 1 divstāvu mūra kazarma. No zviedru laikiem Daugavgrīvas cietoksnī šodien saglabājusies tikai vienas kazarmas siena – celta 1694.-1695. gados.
Pulvertornis: senākā cietokšņa būve, t.s. Daugavgrīvas Pulvertornis.[4] Precīzs Pulvertorņa izbūves laiks nav zināms. Ir noskaidrots, ka torņa pagrabstāvs ir pastāvējis jau pirms 1682. gada. Pulvertorņa augšējais līmenis, kas izceļas ar neparasti biezu pārseguma velves mūrī, būvēts vēlāk (līdz 1700.), par ko liecina atšķirības mūrējuma raksturā.[5] Pamati Pulvertornim ir būvēti no laukakmeņiem, dolomītakmeņiem, bet sienas no gliemežu un pelēkā dolomīta akmeņiem, kas blīvi sakrauti un samūrēti ar kaļķu javu. Stūri, logu apmales, iekšpusē griesti un velves veidotas no sarkanajiem ķieģeļiem. 1947. gadā Pulvertorni mēģināja saspridzināt Padomju armija, bet ne visai sekmīgi - tā drupas joprojām saglabājušās Daugavgrīvas cietoksnī.

1710. gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās un tās garnizons cietoksnī palika līdz pat 1917. gadam, vairākkārt pārbūvēts un paplašināts. Sešstūrainas zvaigznes formas vaļņu kompleksā izbūvēti kazemāti – velvētas telpas vaļņos, tiem izveidotas tagadējās sarkano un dzelteno ķieģeļu fasādes, cietokšņa Rīgas vārti veidoti klasicisma formās. Daugavai lejpus cietokšņa jau bij krasi mainījusi virzienu uz R un tā ietecēja jūrā apmēram tur, kur atrodas t.s. ziemas osta. Mangaļsala bij stipri pagarinājusies un ieteka nepilni 2 km attālinājusies no cietokšņa. Tādēļ, lai segtu pašu upes ieteku, tās labajā krastā 1765. sāka būvēt t.s. Komētas fortu. 1765. gadā cietoksnis tika atdalīts no Rīgas fortifikācijas sistēmas un tam iecēlapatstāvīgu komandantu. Garnizonā dažādos laika posmos atradās garnizona pulks vai bataljons un artilērijas vienība, no XIX gs. sākuma arī laboratorija, arsenāls. Miera laikā garnizonā bija ap 500 karavīru, bet kara gados, kad tas kļuva par armijas bāzes vietu, sastāvs ievērojami pieauga, jo tika iesaukti rekrūši; cietokšņa artilēriju veidoja 191 lielgabals, 7 mortīras un 12 haubices.[6] 1776. gadā uzcēla garnizonam mūra pareizticīgo baznīcu[7] (XX gs. 30. gados baznīcu nojauca, bet torni atstāja, vēlāk padomju armija to pārveidoja par ūdenstorni)

1786. gadā ģenerālgubernators uzdeva atgriezt ieteku iepriekšējā ZR virzienā. Šai nolūkā aizdambēja Lielupes ietekas R atzarojumu (Buļļupi), sašaurināja Daugavu starp cietoksnini un Komētas fortu un sāka rakt tai izeju caur Mangaļsalas mēli austrumos no Komētas forta; 1782.-1788. gados Daugavas agrākā gultne pilnīgi aiztaisīta cieti ar dambi, kas savieno cietoksni ar Komētas fortu, un izraktā gultne stipri padziļināta. Pēc dambja uzbūves jūras piekrastē starp Daugavas ietekas kreiso krastu un fortu izveidojās smilšu kāpa, starp kuru un dambi pamazām izveidojās Dinamindes osta jeb t.s. Daugavgrīvas ziemas osta.[8]

1811. gadā cietoksņa garnizonu veidoja 4 štāba virsnieki, 19 virsnieku, 59 apakšvirsnieki, 15 muzikantu, 612 ierindnieki un 59 ārrindas dienesta personas.[9] 1852. gadā cietoksnī ierīkoja telegrafa līniju. 1858. gadā tika uzbūvēts tilts pār Lielupi, bet 1863. gadā - tilti satiksmei ar ravelīniem. 1871. gadā starp cietoksni un Rīgu atklāja dzelzceļa satiksmi. Jūras krasta atkāpšanās no cietokšņa un dažādas tehniskas būves Daugavas ietekas lejgalā radīja nepieciešamību celt krastu baterijas pie Komētas forta un Mangaļsalā. 1791. gadā Komētas forta koka baterijas tās nostiprināja ar zemes uzbērumiem, 1861.-1862. gados cēla jaunas un paplašināja vecās baterijas. 1868. gadā cietoksnis bij pastiprināts ar sevišķu peldus bateriju Смерч, ko noenkuroja jūrā Daugavas ietekas priekšā. Baterijas 1885. gadā savienoja ar dzelzs sliedēm, būvēja barbetus, palielināja apšaudes leņķus u.tt. 1181. gadā cietokšņa garnizons sastāvēja no kājnieku bataljona, artilerijas un inženieru komandām. 1915. gadā cietokšņa garnizona lielums bija: cietokšņa pulks ar 20 rotām (5000 cilvēku), artileristu un apkalpes komanda (2300 cilv.), mīnu rota (300 cilv.), sapieru rota (250 cilv.), telegrafistu un telefonistu vienība (125 cilv.), darba rotas no zemessargiem (1250 cilv. pēc 1. un 2. Daugavgrīvas bataljonu izdalīšanas) - kopā 9500-10000 cilvēki, neskaitot upes flotiles personālsastāvu. Kopumā, attīstoties kara vešanas koncepcijai, laika gaitā cietokšņi pakāpeniskizaudēja savu militāro nozīmi. Salīdzinot ar citiem impērijas nocietinājumiem, Daugavgrīvas cietoksnis bija arī visai neliels un vāji apbruņots. 2.09.1917. vakarā artileristi un sapieri cietoksni iznīcināja: saspridzināja baterijas, lielgabalus, aizdedzināja ēkas un mantas (vācu rokās cietoksnis nonāca pilnīgi nelietojamā stāvoklī).

3.01.-22.05.1919. cietoksnis bija LSPR spēku kontrolē. Latvijas armijas daļas Daugavgrīvas cietoksnī un Bolderājā ienāca 1919. gada vasarā. Šī un apkārtnes teritorija tika pakļauta Bolderājas un Daugavgrīvas komandantam, kuram karadarbības laikā bija piešķirtas plašas administratīvās un militārās funkcijas un pilnvaras. Cietokšņa garnizons[10] evakuējās, tuvojoties Rietumu brīvprātīgo armijai, taču 1919. gada 15. oktobrī pēc Daugavas forsēšanas ar kauju atguva.[11] 1919. gadā cietoksnis un Bolderāja kļuva par Latvijas armijas garnizona daļu novietni. Cietoksnī izvietojās Daugavgrīvas artilērija (1935. gadā to pārdēvēja par Krasta artilērijas pulku), bet Bolderājā – Sapieru bataljons (no 1926. gada – pulks).

LPSR laikā cietoksnī tika izvietotas Baltijas flotes vienības, kas evakuējās 1941. gada jūnija beigās. 1944. gadā – tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, Daugavgrīvas cietoksnī atkal izvietojas PSRS Baltijas flotes karaspēka vienības (mīnu traleris, 2 zemūdenes, apsardzes daļa, kuģu remontdarbnīcas).

Latvijas Republikas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) pulvertornim ir piešķīrusi valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. Ministru kabinets 2000. gada 30. augustā pieņēma rīkojumu Nr.440 "Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai", ar kuru nekustamais īpašums - Daugavgrīvas cietoksnis - Rīgā, Flotes ielā 1, tika nodots privatizācijai (īdz nodošanai privatizācijai Daugavgrīvas cietoksnis atradās Aizsardzības ministrijas valdījumā).

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Zviedru virsnieka Georga Leopolda Glazenapa (Georg Leopold Glasenapp) 4.07.1701. ziņojums Vidzemes gubernatoram Ērikam Dālbergam (Erick Dahlberg), ka viņam pavēlēts neļaut ienaidniekam ieņemt veco Daugavgrīvu. -LVVA, 7349. f., 1. apr., 316. l., 45. lp.
  2. ↑ emes bijušā cietokšņa teritorijā apstrādā trīs zemnieki: Melpautu vai Apšu Miķelis, Pusmuižnieku Jans, Nabekaktu Jānis. - Vaku grāmata Mīlgrāvja muižas zemniekiem, kas apstrādā vecā Daugavgrīvas cietokšņa zemes. 1760. g. LVVA, 738. f., 1. apr., 153. l., 148., 149. lp.
  3. ↑ Daugavgrīvas draudzes skolas skolotāja Karla Heinriha Splīta (Carl Heinrich Spliet)18.05.1827. iesniegums Rīgas baznīcu virsvaldei par vecā cietokšņa zemes piešķiršanu skolai, kurā vēstules autors apliecina, ka zemes, kur kādreiz atradies vecais cietoksnis, kopš 1739. g. izmantojusi draudzes skola. - LVVA, 238. f., 1. apr., 573. l., 8. lp.
  4. ↑ Centrālais Valsts kara vēstures arhīvs. Maskava (CVKVM), 349 fonds, 1. apraksts, 1242. lieta, 8. lpp.
  5. ↑ Centrālais Valsts jūras kara flotes arhīvs Santpēterburgā, 3.f/, 23. apr. 966.1., 29. lpp.
  6. ↑ Daugavgrīvas cietoksnī novietotās artilērijas lielgabalu skaits. XVIII gs. vidus. - LVVA,2715. f., 3. apr., 55. l., 40., 41. lp.
  7. ↑ Ar 1772. g. 16. III Senāta ukazu pavēlēts vecās baznīcas vietā celt jaunu mūra ēku. Nepieciešamos līdzekļus – 24206 rbļ. izmaksāja no valsts kases. Pēc četriem gadiem būvdarbi pabeigti, iztērēti 24206 rbļ.; naudas atlikums tika pārskaitīts atpakaļ valsts kasē. - Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora Georga Brauna 1776. gada 29. novembra ziņojums par pareizticīgo baznīcas būvi Daugavgrīvas cietoksnī. - LVVA, 2715. f., 1. apr., 353. l., 1. lp.
  8. ↑ Daugavgrīvas ziemas ostas plāns ar norādēm par ēkām, ko Rīgas biržas komiteja uzcēlusi cietoksnim pieguļošajos gruntsgabalos. XIX gs. beigas. - LVVA, 3143. f., 1. apr., 148. l.
  9. ↑ Daugavgrīvā dislocētā Krievijas karaspēka skaitliskā sastāva tabula. 1.04.1811. - LVVA, 1. f., 12. apr., 575. l., 1.–3. lp.
  10. ↑ 13.09.1919. komandantūrā bijuši 3 virsnieki, 2 ierēdņi, 8 instruktori, 3 vecākie rakstveži, 71 kareivis, medicīnas feldšeris un 4 privātpersonas, bet bruņojumā 42 šautenes. - Daugavgrīvas–Bolderājas komandantūras štatu un bruņojuma saraksts. - LVVA, 3432. f., 1. apr., 18. l.
  11. ↑ Latvijas armijas daļas Bolderājā un Daugavgrīvā 17. oktobrī kaujās kā trofejas ieguva lielgabalus, 30 ložmetēju, radiostaciju, lauka virtuves, zirgus un pajūgus, munīciju. - Latvijas armijas virspavēlnieka štāba ziņojums par Bolderājā un Daugavgrīvā iegūtajām trofejām. - LVVA, 3234. f., 18. apr., 95. l.

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Ose I. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2007., 152 lpp. ISBN 998499242X
  • 1925. gada 23. aprīļa Ziņojums par Daugavgrīvas cietokšņa būvju stāvokli. - LVVA, 1605. f., 2. apr., 38. l., 38.–40. lp.
  • 1925. gada Daugavgrīvas cietokšņa rajona karte. - LVVA, 1506. f., 1. apr., 383. l.
  • 1926. gada Sapieru pulka nometnes plāns. - LVVA, 1506. f., 1. apr., 383. l., 2. lp.
  • 1928. gada Daugavgrīvas cietokšņa rajona karte. - LVVA, 1506. f., 1. apr., 366. l., 114. lp.
  • 1929. gada Kara resora pārziņā esošās teritorijas plāns Daugavgrīvas, Mangaļsalas, Bolderājas un Buļļumuižas rajonā. - LVVA, 1605. f., 2. apr., 42. l., 36. lp.
  • 1940. gada 9. jūlija Daugavgrīvas garnizona priekšnieka pavēle par Sarkanās armijas ienākšanu cietoksnī. LVVA, 4960. f., 1. apr., 19. l., 175. lp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Daugavgrīvas_cietoksnis&oldid=19548"