Bruņniecība

Bruņniecība (angl. knightage, knighthood, kr. рыцарство, vāc. Ritterschaft) - kārta Rietumeiropā un Centrāleiropā XI-XVII gs. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi, bet šaurākā - feodāļu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju.

Komentāri

Bruņniecības saknes rodamas jau Senajā Romā, kad lielie latifundisti uzturēja privātu karadraudzi (lat. buccellarii), kas ar uzticības zvērestu bija piesaistīti savam kungam. Arī citu Eiropas tautu aristokrātiem bija savas privātas karadraudzes, kuru locekļus franki dēvēja par pueri, langobardi - par gasindi, angļi un sakši - par thegn, ķelti - par vassus (no pēdējā cēlies bruņinieka vēlākais apzīmējums "vasalis").

Savu uzplaukumu bruņniecība sasniedza XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem, bruņniecība pamazām zaudēja savu nozīmi, transformējoties par muižniecību.

Livonijā bruņniecība izveidojās XIII gs. XVI-XVII gs. mijā Livonijas bruņniecība pārveidojās par augstāko muižniecību (vāc. Adelsstand), pie kuras piederēja tikai tās muižnieku dzimtas, kuras bija vienā no 4 (Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas) bruņniecības matrikulām.

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 13. lpp.