Postindustriālās sabiedrības modelis
Postindustriālā sabiedrība jeb tehnotronā sabiedrība - ideju par sabiedrības attīstības trešo – postindustriālo stadiju sabiedrības modeļu teorijā 1962. gadā izteica Daniels Bells savā darbā The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting. Pēdējo 150 gadu laikā sabiedrības attīstības centrā ir rūpniecības uzņēmums. Industriālā sabiedrībā galvenās figūras ir uzņēmēji, biznesmeņi, rūpniecības vadītāji. Nākošajā piecdesmitgadē par sabiedrības galveno institūtu kļūs universitātes, un vadošā loma piederēs dažādu nozaru zinātniekiem, augstas klases speciālistiem – intelektuāļiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem. Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finansu, bet gan intelektuālais kapitāls. Universitātes kļūs par cilvēkresursu sadales centriem, jo tur gatavo zinātniekus un speciālistus. D.Bells raksta par gaidāmo meritokrātiju, t.i., varu atbilstoši nopelniem, kurus noteiks zināšanas, spējas intelekts. D.Bells min 5 postindustriālās sabiedrības pazīmes:
- notiek pāreja no preču ražošanas uz pakalpojumu industriju. Lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti nevis ieguves un apstrādes rūpniecībā, bet apkalpes un zinātnes sfērā, kas aptver tirdzniecību, finanses, transportu, izklaidi un atpūtu, veselības aizsardzību, zinātniskos pētījumus, jauno, tā saucamo, augsto tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, valsts pārvaldi utt.;
- sabiedrībā noteicošo stāvokli ieņem augstas klases profesionāļi un tehniskie speciālisti; palielinās zinātnieku un inženieru īpatsvars sabiedrībā;
- vadošā loma pieder teorētiskajām zināšanām;
- attīstās jauna „intelektuālā tehnoloģija”, kurai sabiedrības dzīvē būs vēl lielāka loma nekā mašīntehnoloģijai;
- progresējoša tehnoloģijas pašattīstība.
Džons Naisbits dod savu postindustriālās sabiedrības iezīmju uzskaitījumu:
- ekonomikā vērojama secīga galveno sektoru nomaiņa. Dominē apkalpes sfēra un zinātne;
- šķiriskajā struktūrā un sociālajā hierarhijā aug un lielu sociālu nozīmi iegūst apkalpojoša šķira, kurā sevišķi izceļas profesionālās un tehniskās grupas, kas nodarbinātas zinātnē, izpētes un ieviešanas projektos, „humanitāro pakalpojumu” sfērā, t.i., izglītībā, kultūrā, sociālajā apgādē, rekreācijā;
- „intelektuālo tehnoloģiju”, kuras tiek izmantotas informācijas apstrādē, nevis enerģijas un izejvielu ieguvē, strauja attīstība;
- sabiedrības dinamikā centrālā un galvenā loma ir pašuzturošai tehnoloģiskai izaugsmei;
- vērtību sistēmā un ikdienā visbiežāk apspriežamo tēmu lokā pirmajā vietā izvirzās zināšanas un to iegūšana.
Literatūra par šo tēmu
- Bell D. The Coming of Post-industrial Society. Adventure in social forecasting. - N.Y., 1973
- The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A.- London, 1996
