Ļeņins

Ļeņins (Ленин) jeb īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs (Владимир Ильич Ульянов, 1870.-1924.) - politisks darbinieks, marksists, viens no PSKP izveidotājiem un partijas līderis, ļeņinisma mācības izveidotājs.

Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, Krievijas impērijā, mūža muižnieka, īstenā valsts padomnieka un guberņas tautskolu inspektora Iļjas (Илья Николаевич Ульянов, 1831.-1886.) un Marijas (Мария Александровна Ульянова, dzim. Бланк, 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1887. gadā absolvēja pilsētas ģimnāziju un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). Par piedalīšanos marksistisko studentu kustībā arestēts un izsūtīts nometinājumā uz Samaru policijas uzraudzībā (1889.-1893.). 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitāti. 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur aktīvi iesaistījās nelegālajā marksistiskajā pagrīdes kustībā. 1895. gadā apcietināts un izsūtīts uz nometinājumu Sibīrijā. 1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja arī nometināto Nadeždu Krupskaju. 1900. gadā emigrēja, emigrācijā izveidoja un vadīja krievu marksistu avīzi Искра ("Dzirkstele"). 1903. gadā KSDSP II kongresā partijai sašķeļoties, kļuva par lielinieku līderi. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas atgriezās Krievijā, bet jau jūlijā viņu apsūdzēja sadarbībā ar Vācijas impērijas izlūkdienestiem, un viņš bija spiests slēpties Somijā. Pēc oktobra apvērsuma 1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju, t.i. KSFPR valdības galvu. 1918. gada 30. augustā atentātā tika ievainots. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts. Pēc sirdslēkmes 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas, bet 1924. gada 21. janvārī mira Gorgu muižā.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 248.-250. lpp.