Ledus laikmets
Ledus laikmets - periods Zemes vēsturē ar ievērojami zemāku vidējo gaisa temperatūru un plašu ledāju segu ziemeļu un dienvidu puslodēs. Šādi periodi ir bijuši vairāki (pirmais ledus laikmets sākās pirms aptuveni 2,5 miljardiem gadu), taču vēstures zinātni interesē pēdējais, t.s. Lielais ledus laikmets, kad visu Eirāzijas kontinenta ziemeļdaļu līdz vidējiem platuma grādiem klāja ledājs (sastāvēja no vairākiem atsevišķiem ledus laikmetiem un starpledus jeb interglaciāliem laikmetiem), saistīts ar cilvēces rašanos un aizvēsturi. Tas sākās aptuveni pirms 400 000 gadu un sāka beigties aptuveni pirms 12 000 gadu - process bija lēns, augu un dzīvnieku valsti ietekmēja siltāka un aukstāka klimata periodi, mainot dabiskos biotopus. Ledājam atkāpjoties uz ziemeļiem, palika kaili nogulumieži bez augiem. Sākumā no ledus brīvajās teritorijās parādījās tundrai raksturīgi augi, piemēram, pundurbērzi, pundurkārkli, driādes, ķērpji, dažādas sūnas. Augājs bija ļoti nabadzīgs ne tikai vēsā klimata dēļ, bet arī tādēļ, ka augsnes kārtu daļēji bija iznīcinājis ledājs un tā kušanas ūdeņi. Klimatam kļūstot siltākam, pirms 12-11 000 gadu, Latvijas teritorijā sāka ierasties mūsdienu meža koku sugas – parastā priede un āra bērzs, savukārt tundrai raksturīgie augi sāka pārvietoties uz ziemeļiem. Šajā laikā mūsdienu Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki. Apmēram pirms 11 000 gadu klimats kļuva vēl siltāks un beidzot visā Latvijas teritorijā izplatījās meži (maksimumu mežainums sasniedza periodā pirms 9000 gadu, kad meži klāja 90 % Latvijas teritorijas). Baltijas jūras austrumu piekrastē cilvēku apmetnes parādījušās mezolītā jeb vidējā akmens laikmetā, kas Baltijā aptvēra laika posmu apmēram 6000.-3000. gada p.m.ē.
