Ledus laikmets
Ledus laikmets jeb glaciāls (no lat. glacialis - "uz ledu attiecināms"; angl. ice age, glacial age, vāc. Eiszeitalter, Eiszeiten, fr. glaciation, période glaciaire, kr. ледниковая эпоха, гляциал) - periods Zemes vēsturē ar ievērojami zemāku vidējo gaisa temperatūru un plašu ledāju segu ziemeļu un dienvidu puslodēs. Šādi periodi ir bijuši vairāki (pirmais ledus laikmets sākās pirms aptuveni 2,5 miljardiem gadu), taču vēstures zinātni interesē pēdējais, t.s. Lielais ledus laikmets, kad visu Eirāzijas kontinenta ziemeļdaļu līdz vidējiem platuma grādiem klāja ledājs (sastāvēja no 4 atsevišķiem ledus laikmetiem un 3 starpledus jeb interglaciāliem laikmetiem), saistīts ar cilvēces rašanos un aizvēsturi. Tas sākās aptuveni pirms 400 000 gadu un sāka beigties aptuveni pirms 12 000 gadu - process bija lēns, augu un dzīvnieku valsti ietekmēja siltāka un aukstāka klimata periodi, mainot dabiskos biotopus. Ledājam atkāpjoties uz ziemeļiem, palika kaili nogulumieži bez augiem. Sākumā no ledus brīvajās teritorijās parādījās tundrai raksturīgi augi, piemēram, pundurbērzi, pundurkārkli, driādes, ķērpji, dažādas sūnas. Augājs bija ļoti nabadzīgs ne tikai vēsā klimata dēļ, bet arī tādēļ, ka augsnes kārtu daļēji bija iznīcinājis ledājs un tā kušanas ūdeņi.
Austrumos no mūsdienu Polijas teritorijas ledājs atkāpās pirms aptuveni 30 000 gadiem, reģions ap Baltijas jūras ziemeļu daļu (galvenokārt uz ziemeļiem no Igaunijas, taču daļēji ietverot arī mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritoriju) no pēdējās ledus segas atbrīvojies relatīvi nesen (~10 000 gadiem). Klimatam kļūstot siltākam, Latvijas teritorijā sāka ierasties mūsdienu meža koku sugas – parastā priede un āra bērzs, savukārt tundrai raksturīgie augi sāka pārvietoties uz ziemeļiem (maksimumu mežainums sasniedza periodā pirms 9000 gadu, kad meži klāja 90 % Latvijas teritorijas). Šajā laikā mūsdienu Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki.
Literatūra par šo tēmu
- Zāns V. Ledus laikmets un pēcleduslaikmets Latvijā. - Rīga, 1936.
